savādi. manā draugiem.lv dienasgrāmatā, kuru jau sen kā esmu pametis novārtā, parādījies noslēpumains, ne manas rokas rakstīts vēstījums tautai. kāds labvēlis brīnumainā veidā tur aizvakar ap pusnakti iepostējis uzsaukumu LAIKS PISTIES, bet zem tā vesela kaudze komentāru. lasu un priecājos.

p.s. izlasīju, izpriecājos un izdzēsu. da nu nafig, it kā es pats nezinātu kad un kam man ir pienācis laiks!

cilvēki rakstnieku savienībā laikam galīgi aptrakuši (uzvedas dīvaini), vaicā pēc manas pasta adreses un grasās man sūtīt ielūgumu uz gada balvas literatūrā pasniegšanas ceremoniju. pirmkārt, es vispār neesmu šīs organizācijas biedrs, un otrkārt, man tas šķiet kaut kā nesaprotami arī tāpēc, ka laikā, kad tiešām kaut ko centos rakstīt, man šādi ielūgumi nepienāca, bet tagad, kad pēdējo divu gadu laikā nekāda jauna pienesuma no manis nav bijis, un pats arī esmu no literārajiem procesiem attālinājies, pēkšņi ta-dah un ielūgums. nezinu pat kā būt, jo pēdējoreiz, kad biju tamlīdzīgā oficiālā pasākumā (prozas lasījumos), tiku publiski apsaukāts par zagli, un toreiz kategoriski pateicu, ka manas kājas šāda veida izrīcībās vairs nebūs. nu redzēs, redzēs, ja jau ciba nav nemaz tik anonīma vieta, varbūt, ka iesaistītās personas izlasīs šo postu, attapsies un ielūgumu tā arī neatsūtīs. interesanti.

uzvilku savu rezerves dūmiņu un stress atlaida. runājot paša vārdiem, - plika īstenība jēgu nepiešķir.

un tad viņš ņēma un aizvēra tās savas acis.