kādreiz ar savējo dauzīdamies sastrādājam tādas lietas, ka pēc tam, kad redzu viņu aizmigušu, gribas pielīst klusiņām klāt un slepus noglaudīt rociņu, noglaudīt galviņu, it kā būtu ko pāri nodarījis.

nakti nevarēju gulēt, pamodos ap pusčetriem no tās briesmīgās vēja pūšanas ap māju (sajūta atkal tāda, kā pie jūras), blenzu tumsā, klausījos tajās brāzmās, aizdomājos gan par sava lāča tuberkulozi, gan par savu hepatītu, gan par abiem kopā, sakreņķējos un taustījos vien lejā uz pirmo stāvu pīpēt, ielīdu tualetē, apsēdos kā dāma uz poda pačurāt, kūpināju smēķi, sildīju basās kājas pie siltās flīžu grīdas un mazliet paranoiski prātoju tālāk savas augšā iesāktās domas par nāvi, bet vējš tikai turpināja pūst un pūst, un halles melnumā vēl joprojām spokaini mirkšķināja jau sen izslēgtā ekonomiskā spuldzīte.

jautri mums te iet - man kompī atskanot paula viss nāk un aiziet tālumā pirmajām taktīm, no blakus istabas tām momentā pievienojas mana lāča dziedātais time goes bye so slowly, un es pēkšņi atklāju, ka abas dziesmas pārklājas apbrīnojami precīzi.