es dzīvoju kopā ar traku cilvēku.

mans trakais draugs šodien izkrāsoja pusi guļamistabas gaiši zaļā gandžas krāsā, rīt izkrāsos arī otru pusi un tad pienāks kārta guļamistabas dēļu grīdai, kuru man pēkšņā apskaidrības mirklī sagribējās baltu (esmu tādas redzējis tikai sensenos laikos, agrā bērnībā vecu tanšu lauku mājās ar baltiem, pēc baldriāna smaržojošiem koka rijoļiem), tāpēc jau ieminējos par to un mans trakais draugs neteica nē, tad nu sacerējos un nu jātur īkšķis - lai viss izdodas un mums galarezultātā būtu gaišzaļa guļamistabiņa ar baltu grīdu, baltiem griestiem un pusapģērbtiem fašistu zaldātiņiem pie sienām.

es izdomāju jaunu apbalvojumu. rīgā vajadzētu izveidot brīnišķīgu parku, kurā cilvēkiem par dažādiem sasniegumiem kultūrā, mākslā un dzimtenes labā, garlaicīgā un pēc varas smaržojošā trīszvaigžņu ordeņa vietā, dotu godpilno iespēju iestādīt savu koku (vienalga kādu) lielajā rīgas trīszvaigžņu parkā (es gan to labāk gribētu saukt vienkārši par minku parku), bet tas ģenerālais plāns būtu tāds, ka šis slavenību parks ar laiku varētu pārvērsties bezgalīgā, necaurstaigājamā slavenību mežā, cilvēki varētu sarunāt visdažādākos randiņus pie visdažādāko varoņu kokiem un visas lielās demonstrācijas arī varētu rīkot tieši tur - minku parkā.