pret rītu pusmiegā atkal sagrāba vecās bailes, ka tūlīt jāceļas, jātaisa vaļā acis, jāģērbjas un atkal jāiet uz to drausmīgo skolu, un kā negribas, cik tas būs mokoši, kāpēc jūs mani spiežat to darīt, un kā man gribas bēgt. šitā bezizejas sajūta sapņos nāk regulāri.

lācis izlīmējis visu mūsu vecā drēbjuskapja iekšu ar plikiem večiem un tagad vienmēr, kad lieku tajā kaut ko iekšā vai ņemu ārā, man sāk kaut kā patoloģiski spēcīgi gribēties.