mūsu māju apsēdušas bizbizmārītes, tagad ziemā, iedomājieties, viņas, protams, meistarīgi slēpjas, tomēr vienai otrai man ik pa brīdim gadās uziet virsū, pie tam, šķiet, ka viņas mīl siltumu, jo pēdējo redzēju uz kamīna dzegas, gurdi kaut kur rāpojot, noteikti devās no viena slēpņa uz otru, bet es viņu uzrāpināju uz rādītājpirksta, pacēlu to taisni gaisā un, kad mārīte bija pašā pirksta galiņā, teicu slavenos vārdus - bizbizmārīt, mājiņ deg, tavi bērni sadeguši! - tomēr mārīte nekur neaizlidoja, bet mans lācis, kas rosījās turpat blakus, gan mani uzreiz apsauca, sak, ko tu tur buries, un tad es arī aizdomājos, nolaidu mārīti zemē, lai rāpo tālāk savās gaitās un piesitu pie koka, jo sazin ko šitā mājiņdeg vēl nozīmē, man ir galīgi aizmirsies.