brīžiem ir tik spēcīga sajūta, ka nevaru sagaidīt, kad morisejs beidzot atbrauks un savāks mani projām no šejienes uz visiem laikiem, un tas nekas, ka viņš mani pagaidām nepazīst, iepazīs, un visas nejaušības tajā mirklī sastāsies savās vietās. lūk, ticības noslēpums.

no ņujorkas galīgi sadzērusies piezvanīja vecā draudzene marina abdulajeva-maldi, kas tur dzīvo nu jau sešpadsmit gadus, norunāja ar mani pusotru stundu (viņai tur vientuļi, es visu sarunas laiku gandrīz tikai piekrītoši īdēju), pastāstīja, kā viņu tur esot piekāvuši kaut kādi nēģeri, sadauzījuši visu seju, izsituši gandrīz visus zobus (veicās), bet nu jau esot labāk, operējoties, tomēr sarunas beigās, kad sākām apspriesties par dāvanām, izrādījās, ka marina ir aizmirsusi, ko nozīmē vārdiņš igrek (es viņai pa burtiem diktēju kāda dziedātāja vārdu un pie pēdējā viss uzkārās), - igrek, igrek, what a fuck is igrek? - viņa muļķīgi atsvešināti atkārtoja klausulē tik ilgi, līdz arī man šajā galā šis vārds sāka likties pilnīgi bezjēdzīgs un tad nu mums bija lielā, transatlantiskā smiešanās.