manas brilles bija pazudušās (kaut kur mikriņā), bet nu viņas atkal ir atradušās (lācis atnesa no ciemata centra), svinēsim svētkus un līksmosimies, sajauksim šņabi, medu un citronus, noticis parastais brīnums! (bija tā, ka es mājās braucot mikroautobusā saguris aizmigu, bet, kad piebraucām, šoferis mani pamodināja, un es steigā lecu ārā, bet kad izlecu, attapos viens baltā stāvlaukumā pēkšņi nez kāpēc bez brillēm! taustu ar rokām gar acīm un nav! šausmas, šausmas, vai jūs, nebriļļainie, maz saprotat, ko tas nozīmē briļļainam cilvēkam??? eh.. bet kas tad man atlika? apkārt neviena! kaut kā izmisis atmaldījos pa to izplūdušo baltumu mājās, vecās šūplādēs uzreiz atradu, uzliku vecās, nesmukās brilles, samierinājos ar zaudējumu un aizgāju pagulēt, bet mans lācis pa to laiku ņēma un aizgāja uz centru pēc šņabīša.. un kad atvēru acis, viņš jau bija atpakaļ un jautri man uzsauca, vai tad es esot pamodies, kad teicu jā, viņš paņēma no palodzes un svinīgi sniedza man manas mīļās melnās brilles, stāstot par to, kā esot pieturā piegājis pirmajam pagadījušamies mikriņam apjautāties, kur meklēt autobusos pazudušās mantas un šoferim uz bardačoka viņas arī stāvējušas!)

es vairs ne par ko šobrīd neesmu tā pa īstam pārliecināts, jo, ja es uzsmērēju sev divas sviestmaizes un arī apēdu divas sviestmaizes, tad nav nekāds brīnums, ka vēlreiz paskatīšos uz šķīvi un tur sveika un vesela gulēs vēl viena, nez no kurienes uzradusies, neskarta sviestmaize.