rozīti, kas ielikta kroplīgā, bet smukā stikla mēģenē uz palodzes, trīs dienas atpakaļ no ciemata centra man cauri ziemas salam atnesa mans lācis sakarā ar valentīna dienu un tagad, kad atcerējos par viņu uzrakstīt, rozīte izskatās jau mazlietiņ pavītusi.

pagājšnakt pa visu to ciemošanās burzmu bija izveidojusies arī situācija, kad mēs abi divi, brālīši trusīši, piedzērušies stāvējām virtuvē, skatījāmies viens uz otru un starp mums gaisā uz brīdi atkal bija tas pats siltais, neredzamais stojaks, tā pati patīkamā, velkošā sajūta pie kuras mēs agri vai vēlu kopīgi dzerdami parasti nonācām visu pagājušo vasaru, un es pat nezinu (bet nojaušu), kas būtu noticis tālāk (tiešām?), ja ap stūri nebūtu parādījies mans lācis, jo kaut kāda mikrokustība uz centru jau bija.