kaut ko gribēju. kādas 15 minūtes šurpu turpu virināju draugus, cibu un satori un meklēju, bet nekādīgi nevarēju atrast to, ko meklēju, jo biju to, kaut ko, kaut kā aizmirsis, - zināju tikai to, ka kaut ko gribēju, kaut ko labu katrā ziņā. tā nu skraidelēju, skraidelēju pa tām galerijām, dienasgrāmatām un komentāriem, beigu beigās uz brīdi apstājos, instinktīvi paskatījos apkārt, ieraudzīju uz galda cigarešu paciņu un atcerējos - es taču gribēju uzsmēķēt. iedomājos, ka tūlīt uzsmēķēšu, bet neuzsmēķēju, jo kaut kas man tobrīd spēcīgi novērsa uzmanību, visdrīzāk internetā, un smēķēšana atkal galīgi izkrita no galvas, un es jau kuro reizi sāku riņķot starp trijiem dziļu atkarību radošajiem saitiem un domāt par to, ka kaut ko gribēju un nevarēju atrast ko. tā riņķodams vēl 15 minūtes, tomēr atcerējos, ka ļoti ļoti, velnsarārā, gribēju uzsmēķēt un tagad nu gan es te sēžu un pīpēju kā ķeizars izgāzies, klabinu tekstu ar diviem pirkstiem, starp kuriem iesprausta kūpoša cigarete kent un esmu pilnīgā sajūsmā.

man jau tāpat ir labi un tūliņ man draugs, kas mani slikti ietekmē, izdarīs tā, ka man kļūs vēl labāk. nekad nevajag gaidīt un tad jūsu bonifācija brīvdienās kāds noteikti noteikti ietrāpīs.

ārzemju estrādes mākslinieki arī par to, ka miesa sāp, prot nodziedāt skaisti.