šodien jūtos kā no iekšpuses aizslēgta aka, kurā es pats esmu meties, un nu ir vajadzīgs kāds, kas iebāž man roku mutē vai dibenā un izvelk pa turieni ārā manā vēderā mītošo pitonu.

pirms klauvējat pie kaimiņu durvīm, vispirms noskaidrojiet, vai tur nedzīvo kārtējā par jūtīgu cilvēku piedzimusī katrīna denēva, kura visu laiku ir pārbijusies, bet tieši šorīt pamodusies, apvēmusies jau no ieraudzītās dienasgaismas vien un tagad stāv tur, iekšpusē, koridorā ar atvāztu bārdasnazi rokā un negrib redzēt nevienu, pareizāk sakot, gaida jūs.

mans lācis arī piecēlās agri, kamēr es vēl gulēju, izdzīvojās, bet pēc tam, kad piecēlos es, ātri vien atkal aizmiga, tā ka es viņu nomodā redzēju pavisam maz, tā ka arī tagad sēžu te viens, skatos dienas pelēkumā un domāju par to, cik šausmīgi man apriebušies visi mani pasvordi.

antonioni filmā blow up, tā vieta, kur deputāts jaunups naktī parka krūmos atrod līķi, ir pa īstam bailīga, beidzot kārtīgs trilleris, filozofiska aina par pirmajā acumirklī neredzamo noziegumu mūsu vidū, sešdesmito gadu stilīgā filma visā savā štampu spožumā ar ģitāru dauzīšanu pagrīdes koncertā, grupveida zāles pīpēšanu un puspliku vanesu redgreivu džeziskā bītā, kur briesmas te ir, te nav.

kas tā par hārdkora mūziku salūtam fonā, izklausās kā no šausmu filmas!