So when you're near me darling
can't you hear me
SOS

pīpējot man agrāk vai vēlāk iestājas tāda fāze, kurā es nemitīgi uz riņķi vien klausos dziesmu siņij ļon, kad man viņa liekas lieliskākā latvieša sakomponētā popdziesma pasaulē, es tricinos, dziedu līdz un iztēlojos kā, vicinoties ar kulaciņiem, izpildu viņu kopā nu piemēram ar bušu, bet mums aiz muguras tricinās vēl piecas bikškostīmotas desas bekvokālā.

vakarnakt biju ciemos pārdaugavā un apreibinājos pie stepes vilka un piņķa (viņam diemžēl nav nikneima), kad iebraucu viņi jau bija krietnā tvanā, tomēr brīžos, kad zēni nestrīdējās kuru mūziku klausīties, bija jauki, uzvedāmies kā sanarkojušies ziloņi, nu tādi lempīgi un apguruši, bija daudz labu domu, bet visas aizmirsās, piņķis pat fotogrāfējās apenēs un stepes vilkam izdevās nofotografēt arī viņa krāniņa augšdaļu, visā garumā nē, kautrīgs tas piņķis. gulēju uz grīdas, uz trīs kopā sabīdītiem matracīšiem, kas regulāri brauca viens no otra prom, bet kamēr nebrauca (spraugas esamība zem sevis arī nav nekas patīkams), bija mīksts, piņķis kā varonis gulēja ledainajā virtuvē izlaižamajā krēslā, nezin kāpēc pie vaļēja (spraudziņa) loga (varbūt aiz pieklājības bija neērti vērt ciet?), bet stepes vilks kā saimnieks tusēja gultā. no rīta notinos pirmais, baigi gribējās rīt, devos mājās un izbadis iegāju narvesenā, nopirku hotdogu un kafiju, apsēdos pretī viesnīcai latvija un slapja sola, riju un vēroju tuksnesīgo apkārtni, pēc tam gāju pa ielu un domāju par to, ka svētdienas rītu ielu tukšumam tomēr piemīt kaut kāds savdabīgs reliģiskums.

ai nav ko bremzēt, jāskatās taču beidzot tas olivers tvists, lai gan runā ka diezkas neesot, bet polaņska dēļ skatīšos, bet pēc tam rozmarijas bērnu - to daļēji arī frīdvalda dēļ, viņam draugu profilā vienu laiku zem bildes karājās uzraksts - rozmarijas bērns, interesanti ar ko viņš identificējas.