visu dienu lasīju vecas vēstules, kuras esmu sūtījis savai draudzenei sarmītei un kuras viņa man uz laiku iedeva pārlasīt. briesmīga banalitāšu un tukšvārdības jūra tur bija, brīžiem smieklīga līdz vājprātam, bet patiesa gan, un tagad jūtos galīgi saguris pēc visa tā un pat noskumis. lasīju un neatcerējos nevienu vārdu no rakstītā, viss kā no jauna, it kā autors būtu pilnīgi svešs cilvēks, taču vienu gan sapratu - visinteresantāk lasīt ir tad, kad tiek aprakstītas nevis kaut kādas nekonkrētas izjūtas, nu kādas jau tās jauniešiem bieži mēdz būt, bet gan reāli notikumi un fakti.

visu es saprotu, bet liekos (nu labi, arī neliekos, bet ļoti garos) nagus sievietēm es nesaprotu, nu kas viņos tāds ir, kas viņus ir izgudrojis, ne viņi skaisti, ne praktiski, vienkārši šausmīgi, riebjas virsū skatīties, piedodiet, atvainojiet, paskaidrojiet.

mans lācis uznāca no pilsētas un teica, ka tā migla uz ielas tā jocīgi ožot. pavēru logu, izbāzu degunu un točna - gaiss tā kā pēc deguma, tā kā pēc salami.