sapnī redzēju kā no debesīm nogāžas milzīga mirdzoša kosmosa konstrukcija, tāda režģaina, pa pusei satelīts, pa pusei no baltas gaismas sametināts ceļamkrāns, un uzsprāgst kā pasaules bojāeja pa visu pamali, mēs vesels bars (arī skuka tur bija) mukām uz pretējo pusi un sakliedzāmies, ka jāieslēdz radio, pirms tam, iepriekšējā sapņa sērijā, lauku bibliotēkā cauri visiem grāmatplauktiem kāds man iešāva lodi sirdī, sagrābu brūci ar roku un negribēju mirt, bet vēl ātrāk dziedāju skolēnu korī igauņu dziesmu, kurai nezināju vārdus, plātīju muti, nodūris galvu skatījos uz savu zaļo čūskādas kreklu un draudzējos ar lielu, draudīgu suni, kurš tur pa kora aizmuguri skraidīja apkārt visus biedēdams.

zaļumi beigušies, makā svilpo vējš, iekšējā pasaule lupatās, jāsāk atkal grāmatiņas lasīt, strādāt un braukt parakstīt līgumus par padarīto.

no kurienes, vinston, šie liepziedi, kas oktobra beigās brīvības ielā, izbāžot galvu pa sestā stāva logu, man matos krīt, ārā tik tumšs, neko nevar redzēt un apkārt ir tikai gaiss.