filmomānija neatstājas. šodien noskatījos edmundu, eleganti uzrakstītu ķīmijas formulu, kurā galveno lomu spēlē tas aktieris, kas magnolijā spēlēja geju ar ieliktajiem zobiem. šajā filmā viņš ir dzīves saguris, lūzerīgs ierēdnis, kuram apnikusi sieva, apnicis tēlot viņas priekšā un edmunds, taro kāršu licējas iedvesmots (jūs neatrodaties īstajā vietā!), aiziet no mājām (proces pošol!) un klīst pa ielām, pāris reizes neveiksmīgi mēģina seksu ar prostitūtām, tiek piekauts, apzagts, (šajā brīdī arī garīgi izkrīt no laivas, klikšķis galvā un - apnikums un garlaicība pagaisusi!), tad ieķīlā laulības gredzenu, nopērk 2. pasaules kara nazi un pēc kāda laika ar to jau noslepkavo kādu histērisku, pirms tam piegulētu oficianti (pati ar savu spiegšanu vien izprovocēja nestabilo cilvēku), ar dažu vieglu sižeta samezglojumu palīdzību (brēcoša nēģeriete metro) šis uzvalkā ar asins traipu tērptais vīrietis tiek arestēts un nokļūst cietumā, kur viņu orāli izdrāž melns milzenis no kongo džungļiem, bet filma beidzas ar to, ka viņi ar šo nēģeri kamerā gulētejot dod viens otram buču un aizmieg apskāvušies kā divi susuriņi (pēc nelielas filozofiskas apceres par dzīvi, nāvi, paradīzi un elli), un kaut visā filmas gaitā edmunds atkārtoti ir izteicis viedokli, ka viņam nepatīk geji, jo viņi sūkā, tomēr tieši tagad viņš beidzot sajūtas nokļuvis savā īstajā vietā un aizmiegot spilvenā smaida. pati labākā doma šajā opusā ir tāda, ka cilvēki patiesībā dzīvo tikai kaut kādus nulle komā cik tur procentus dzīves un tas notiek tieši tās ekstrēmajos brīžos (slepkavības, nāves bailes, pirmais sekss, iemīlēšanās u.c.), pārējais viss - tikai izplūdusi veģetēšana, bet ja runā par tipāžiem, tad filmā ir viens foršs viesnīcas dežurants vai kā nu tos no stikla zvērnīcām tur sauc, viņu spēlē šausmeņu aktieris jeffrey combs, viņam ir forši, pidariski žesti, nedaudz atkāpušies, pašķidri mati, bārda, sātaniski gredzeni visos pirkstos un viņš visu laiku šķin iekšā žāvētus vistu spārniņus savelkot lūpas vulgārā nullītē.

manā gadījumā maigo pūču vakars bija kaut kas mazliet mistisks, notika dažas tādas lietas, tik personiskas un aizkustinošas, ka es par tām pat savā slepenajā dienenē neko pagaidām neesmu ierakstījis, vēl joprojām nav drosmes galvā atzīt, kas tad tas īsti bija. varbūt tas no tā, ka pēdējā laikā raustos pie katras mikrokustības, pat tantes soļi kāpņu telpā brīžiem skan mokošā, skaļā stereo. kopumā tā doma varētu būt par cilvēku skaistumu, taču tas rada manī tieši tādas emociju kustības, kādas pašlaik nu nekādi nevaru atļauties, tad nu klusēju.

kaimiņu bērns vienmēr sēžot uz poda (mums ir kopīga tualete) nebalsī dzied, pie tam bez melodijas.