bērnībā, kad māmiņa mani sēdināja uz podiņa, viņa vienmēr dziedāja manu mazu mērkaķīti, bet es viņu nogrūdu no sevis ar domām, ar seju, apmēram, neprecīzi, bet uz to pusi ir, viņš iekrita grāvī, nogāzās no visaugstākā kalna, tomēr viņā nesakustējās ne vaibsts, lieki būtu piebilst, ka tajā mirklī viņš nesajuta vispār neko, viņš vienkārši dzīvoja tālāk, mērkaķis taču.