resnais puisēns, piecēlās, kā pīlēns nokaunējies, roķeles piespiedis pie sāniem, bet plaukstiņas tirinādams, devās uz bezrūpīgo draugu pusi (spēlēties aicina), kamera pievērsās puisēna pamestajam galdam, uz kura atradās atstātās rotaļlietas, tornīši un karkasiņi, tanī brīdī saundtrekā nodunēja draudīgi zemas frekvences dimdieni un es pēkšņi sapratu, ka labi nebūs, šajā puisēnā dzīvo divi puisēni, viens ir drosmīgs, bet nesaprot neko, otrs ir bailīgs un saprot vairāk nekā vajag, viņi abi nepanes viens otru, that's all, tāpat kā es toreiz, kad lūdzoties daudz ko atrisināju un tagad viņa manā dzīvē nav.

kāds draugs man palūdza, lai uzrakstu viņam kaut ko īsu un traģisku, un es viņam uzrakstīju, ka bērnībā mani visi apsaukāja par meiteņpuiku.