nu pizdec, jānoklausās tomēr tas parisas hiltones albūmiņš, kā tas milzu sātans to blondo desādiņu tur rausta, kultūra tas saucas, saprotiet.

šonakt sapnī ne no šā ne no tā baigi sagribējās paonanēt, maldījos pa kaut kādām studentu kopmītnēm un meklēju piemērotu tukšu telpu kur, bet, kuras durvis nepavēru, visur spiedzošas un sabiedriskas meitenes priekšā. beigās nolēmu paslēpties un nodarīt to lietu tualešu telpās, devos turp, nolīdu kabīņu labirintā, noklāju uz grīdas blakus podam matraci, nolikos slīpi, izvilku no somas sezama eļļas pudelīti un grasījos jau ķerties pie lietas, kad pa cauro kabīņu apakšu pamanīju, ka tualetēs ne saukta ne gaidīta parādījusies apkopēja ar švabru rokās un sākusi uzmazgāt flīzēto grīdu, kāda tur vairs kulakā raušana, ja kuru katru brīdi ap stūri var parādīties tā kraņa un tā pavisam drīz arī notika, - pēc laiciņa viņa sviestmaizes likuma ietvaros pabāza ap stūri savu galvu un stingri noprasīja ko tad es te tā esmu izgūlies, bet es, neaptapdams ko atbildēt, teicu, ka mani moka šausmīga vemšana un, lai ik pēc 5 minūtēm neskraidītu, esmu pārvācies uz šejieni, viņa, saprotams, man nenoticēja, jo telpā nesmaržoja ne pēc vēmekļiem, ne pēc caurejas, bet es tā arī nepaonanēju, un, kad pamodos, tad jau vairs negribējās, jo visi irracionālie iemesli bija izgaisuši, - tā tās vecenes vienmēr visu sabojā.

parisa mani ielīksmo, zvaigznes patiešām ir aklas.

tagad man ir smaržīgas vilnas zeķītes.