nezinu cik procentos es apzinos savu eksistenci laikā un telpā dzīvojot dzīvi parasto un reflektējot par to, bet kad guli pustumšā procedūru kabinetā uz kušetes ar no zili rūtainā slimnīcas flaneļa krekla atkailinātu sānu, kas jūt biedējošo vēsumu no telpas un dezinficējošās ķences uz tā, ar seju aizgrieztu prom, neredzot gandrīz neko no svarīgā, pat to, ko aiz muguras dara ar akcentu stingri runājošā medmāsa un miesniekam līdzīgais ķirurgs ar ķetnām gatavām vērsi pārplēst, nu lūk, kad bezpalīdzīgi guli uz tās kušetes, nodevis visu savu miesu viņu rīcībā un zini, kas tūlīt sekos - ka tie būs sazinciktur sāpīgi dūrieni cauri tev visam, pat galvai cauri, pa taisno aknās, tiešām sazincik, jo to taču neviens tev nav spējis pateikt, kādi tie būs, to tu vien nojaut, un nojaut, protams, to pašu ļaunāko, skaties taisni un mēģini piefiksēt acu priekšā rēgojošās aizvērtās durvis, ķeblīti un instrumentu skapi, saspringti klausies kā aizdomīgie dakteri slakteri tev aiz muguras sazinās ar zīmēm, tad sāc justies kā dzīvnieks, atvests uz kaušanu, apdullināts, uzvilkts uz bluķa un nu gaidošs sev piešķirto nenovēršamo liktens gribas piepildīšanos, kā īzaks ābrama nazi, kas pavisam drīz nāks un pāršķels tavu miega artēriju, jā, tieši tad, kad tu tur tā guli kā pienests upuris, nekustinot ne pirksta, knapi elpojot, lūgšanas vairs neskaitot, jo tās tikai uztrauc vēl vairāk un vairs nav nekas cits kā vien baiļu izpausme, tad lūk, tieši tad iestājas tas totālais miers, tā stoiskā vēlēšanās vienkārši pieņemt esošo lai kāds tas arī nebūtu, jo tā šajā situācijā ir vienīgā jēdzīgā izeja, kuru apzinies gandrīz simptprocentīgi - tas ir, beidzot pilnībā apzinies gan to kur esi, gan to kas esi, apzinies kas tūlīt notiks un arī to ka vairs nekur nevar sprukt, - šie mirkļi ir tik koncentrēti apzināti, ka visas parastās ikdienas refleksijas to priekšā nobāl un sāk izskatīties pēc gļēvas, muļķīgas muļļāšanās, tomēr pati simtprocentīgā apziņa par notiekošo nāk vēl mazliet vēlāk - tieši pašā dūriena brīdī, kad adata pēkšņi gluži kā dieva atklāsme pāršķeļ tavu ādu un zibenīgi ieurbjas tavā sānā, tavā miesā, tavā cietoksnī, visos tavos paralizētajos instinktos un patiesi - arī tavā galvā, - tad acupriekšā vairs neredzi pilnīgi neko, pat skārņu letes ar sarkanbrūniem jēlu aknu kalniem nē, neredzi vairs anketu ar divām atķeksējamām ailītēm baidīties nebaidīties, gar acīm vairs neslīd nekādas domu vai vārdu virtenes vai viņu pārpalikumi, šajā īsajā brīdī visa tava apziņa (nu jau bezmazvai virsapziņa) un būtība sakoncentrējas vienā vienīgā dūriena punktā un pati pārvēršas par vienu vienīgu kosmisku transcendentālu, eksistenciālu (jau zaudēju jēgu) DŪRIENU, pēc kura viss pārējais kas seko tālāk jau šķiet nieki, - sāpes, patiešām sāpes, ledus pūšļi, slimnīcas putriņas pusdienās vakariņās un pat krutais jautrais palātas biedrs... nē, palātas biedrs gan nebija nekādi nieki, gļebs bija foršs - 22 gadus vecais krievu puisis, bērnībā pārcietis sirds vārstuļu operāciju, inficēts ar streptokokiem, ar katetru vēnā gaidošs uz mugurkaula, kur sakrājušās strutas, operāciju, draudošu viņu paralizēt, bāls kā siena puisis, bet šarmants bezgala un jautrs jautrs, humorīgs, smējos izsmējos gandrīz visu laiku, kamēr tur biju, abi smējāmies gan par māti, gan par meitu un, kā krievi saka, patiešām dušu otveļi, nevarējām pat nakti aizmigt no smiešanās, bet šodien viņš vēl pa kluso uz stundu aizgāja no slimnīcas samouvolkā un ar savu sagrabējušo fiatiņu atvizināja mani līdz mājām, ha ha, pirms tam no rīta piecēlāmies un jautrulis man apjautājās, vai tas esot normāli, ka viņam gandrīz katrreiz mostoties ir stojaks, pagrāba sevi pie kules, pakratīja un tad jau atkal abi smējāmies locīdamies kā traki, sadraudzējāmies, apmainījāmies telefona numuriem un tagad es turu par viņu īkšķi, lai viņam labi iet tur pēc trīs dienām tajā trakajā, trīs stundas garajā operācijā.

nez, vai to arī var saukt par korupciju, ja ceļu policists uz šosejas aiztur savu ātrumu pārsniegušo sievu, apjautājas par to, kas šodien būs vakariņās, un palaiž tālāk bez cauruma izkniebšanas?