| nāc blakus, visplikākais draugs, nāc mani slikti ietekmēt, es esmu noilgojies sajust tevi, kā tu tur smaržo pēc sava sūdīgā, nepiestāvošā būhenvaldes odekolona un vecas, nemīlētas ādas, nāc taču, zīdainīt, košļāsim viens otra nabas saiti un visu nakti grozīsimies, apskausimies neveselīgā pusmiegā, no rīta pamodīsimies un piedzersimies, tad atkal nejūtīgi glaudīsimies, līdz kamēr gribēsies raudāt, bet neraudāsim, līdz gribēsies mīlēties, bet nemīlēsimies, un dziesmas blakusistabā augs kā milzīgs, caurspīdīgs mākslīgais kristāls ar tavu galvu pie mana vēdera un manu roku uz tās formā. |