viņa pagriežas un iet prom, mana sen neredzētā ak vai kāds pārsteigums nu kā tad tev iet draudzene, naskā priekā seko savam svētajam divgadīgajam sīcim kā dieva pasniegtam pirkstam pēkšņā nestundā, pārmijusi ar mani iztukšojoši nesvarīgo šo un to, turējusies kristīgi laipni, gaiši un vispārcilvēciski planetāri, apaļās pilnīgās acis un grūtnieces punci bolīdama, iet klusībā sevī krustīdamās, tālāk no pašapsūdzošā vienaldzības grēka, arī uz mani tas attiecas, protams, protams, prom no kas tas par dīvainu geja prieku par manu otro vēderā, prom ar kur tavi transparenti un kur tavi neriktīgie pimpji, kur tavs uzspļaut uz mūsu pareizo iņ un jaņ, mums ir pavisam cita pasaule, mums viss ir dogmatiskā kārtībā, svētais ūdens pat no virtuves krāna un sviedru pilē pie deguna pareizi vētrainās miljonu naktīs (mēs par to vienkārši nedomājam) un tā tam būs būt, un kā man apnikuši visi šie neatbildamie jautājumi, es jau tā vienmēr esmu bijusi problemātiska, prom, un nevajag te kaitinoši formāli gvelzt par to, vai tad tu tagad jūties savādāk kļuvusi pareizticīgā, labāk baudīsim šo apjukušo, izklaidējošo mākslu, dzejas dienas un pēcpusdienas, kurās tik labi iederas kaut kur no sāna respekts mīlošā bārdaiņa stingrajā rokā, izgaiņājošā visu šo gaisā lidinošos demagoģiskās draudzības pūderi un tā pa īstam nejautā vairs it neko, nu vismaz neko tik bīstamu, lai vakaros sāpētu galva, un tāpēc tu arī nerunā vairs, neprasi man vairs vispār neko, ej, ej, es domāju, ej un velc līdzi manu sentimentālo pusaudža asaru šleifi, pusuzpusi piesūcinātu ar tikpat vecu alkohola trīcekli nu jau mitoloģiskā, bardakainā čakenes komunalkā, kuras nekad nav bijis un kuras vairs nav gandrīz tikpat ļoti cik manis, ej, es domāju, cik gan ātri viss aizmirstas (lielāko daļu mēs viens par otru nemaz nezinām) pašos pamatos un lūgšanu jaunās versijas paliek vien kā slapja ne nu šleifes, bet jau kā dezinficējošas grīdlupatas švīka uz rakstainā baznīcas klona tur aiz tevis (bet kaut kur tepat netālu, aiz sarkaniem, romatiskiem mākonīšiem (es, savu atpestījošo bērnišķību saudzēdams, tomēr vēl mazlietiņ fantazēju), uz kaut kādas tur venēras sarkanā zālītē blakus kaut kādam tur, piemēram, utainam kurtam kobeinam, kāpēc gan ne, un, ļoti gribu ticēt, arī manai mīļajai luterticīgajai omei, visiem, kas radīja šaurību uz šīs mokošās zemes, tur vārtās tavs pirmais, mūžīgi mūžos īstais vīrs, aizver tik acis, mūsu bezgalīgi kopīgais superdraugs ārpus visādiem (lai viņi nolādēti) seksiem un reliģiskajiem disputiem, ar mūžīgi mūžos privatizētām, sarkanām puķelēm piebāztām naža rētām visās malās (draudzība nesāp), dievišķi mierīgi izklaidējas un tajā pat laikā (kura nav) sauc mūs jau katru atsevišķi, pa kluso, paralēli, kā brīnumdaris salavecis izdzēšot manu numuru ārā no tava, un, ja kas, arī tavu no mana, jo dievam, redz, mājokļu esot daudz un ģitāras treļļi te sen jau kā ir ņepričom).

ak jē, dženeta džeksone iemiksējusi savā jaunajā hītā kraftwerk.