šodien bijām ķekavā un atkal krāvām strēķī malku. tas strēķis jau sākumā tāds aizdomīgi šķībs izskatījās, bet krāvām tik uz priekšu, kā dullas mušas no svaigā gaisa, vedām ar tačku klāt un tik krāvām uz augšu, cik vien augstu ar izstieptu roku var aizsniegt. kad bijām jau gandrīz visu sakrāvuši, manējais saka: ejam uz māju tēju padzert, es viņam: pagaidi uzkrausim vēl, līdz galam un tad. nu labi, uzkrausim. bet tad, bet tad, bet tad. kad uzstīvējām pašā augšā pēdējo šķiliņu, viss milzu strēķis bīstambīstami salīgojās un, lai kā mēs viņu, kliegdami, bļaudami nebalstītu - trrrahtarah!!! - sagāzās pizdunahuj zemē. mēs laimīgi (nelaimīgi!!!) ar visu tačku pamukuši malā, tik noelsāmies, bet manējais vēl kaut ko noburkšķēja, ka žēl, nav fotoaparāta, ar ko šo skaisto sabrukuma ainu nobildēt, visas šķiliņas kā domino kauliņi viļņos - visas dienas darbs vējā, pareizāk sakot, pie kājām. kauns, kauns, kauns, baigie malkas krāvēji, kauns pa visu ģīmi! kad aizvilkāmies uz māju, aina tik pravietiski dūmus pūzdama noteica: redz, kā ir kad svētdienā strādā, manējais savukārt: es arī no rīta par to iedomājos, bet es vien noklusēju funktierēdams, ka arī no rīta iedomājos tieši to pašu, muti gan pavērt neuzdrošinājos. nu neko. padzērām tēju un gājām kraut to visu pa jaunu. kaut kā pārsteidzoši ātri sakrāvām tomēr, paldies dievam, ar drāti un dēļiem vēl pievilkām, bitītes, un nu mūsu malka stāv kā mūris. secināju (atkal pie sevis), ka tas kas svētdienā strādā, tas strādā dubultā. labi. jo viss beidzās labi. un vispār, ne jau nu dievs to strēķi sagāza, nav jau nekāds ļaunulis greizsirdis, vienkārši nav ko tik šķībi kraut.