kāds vecais gudrais teica tā
don spiro spera kaut viss vējā
es speru kamēr spirinos
līdz izgaist diena vakarējā

es esmu mājās, brīnumainā kārtā, maks kabatā, telefons arī laikam.

es vairs nekad nelamāšos un nerunāšu rupjības. pietiek. tas ir stulbi.

es guļu savā nodabā
un skatos tavā sejā
un kaut kas manī saceļās
bet kaut kas nokrīt lejā

tev seja tā kā atvērts logs
kam priekšā žogs
bet aiz tā žoga
ganās nenosakāms lops

ne žirafe ne zilonis
tam lopam dīvains tonis
ja nebūtu tik gigantisks
es domātu ka ronis

ak jā tam lopam galvā
ir uzmaukts zelta kronis

es brīžiem nevaru to intensitāti izturēt, kad nāk virsū tādi kā milzu melni viļņi, skatoties pa logu uz leju, jādomā tikai par kritienu, bet, kā muti vaļā, tā velni pār lūpām, tik mokoši tas ir, kad gribas mierīgu, rimtu dzīvi un veselību, varbūt pat kaut kur dziļos laukos, divatā ar savu labo veci un putekļainu ceļu līdz centram.