ai, bļe, esmu mājās viens. varu mierīgi sēdēt nomodā cik ilgi gribu, neviens garām nestaigā, ar baltu aci neskatās, varu istabā pīpēt, pie kājas pudele džina, viss čiki čiki, tik pa logu atkal gribas izlekt, man šitā no vientulības un alkohola gadās, plusi un mīnusi piebriest. es tik baidos no tā, ka miegā, kaut kādā nekontrolējamā somnambulā, to varētu izdarīt.

nenāk šonakt miegs, sēžu ar savu džina pudelīti un pīpjiem un skatos tumsā.

es saprotu, ka man kā gejam visas šīs nīdēju aktivitātes šķietas briesmīgas (tas attiecas uz manu būtību), bet pēkšņi nāca apjausma, ka jebkuram normāli domājošam heteroseksuālim tās varētu likties vēl briesmīgākas. principā. jo tas taču apdraud. katru. katru brīvu domu. viss nobālē šādā situācijā. un vairs negribas neko, ne rakstīt, ne runāt, ne izpausties, ne šeit dzīvot, pareizi jau anonymous teica. un vispār - nafig dalīt. es nesaprotu. cilvēki, kuriem būtu jābūt gudriem, ir pilnīgi kretīni. tiešām gribas raudāt.

dzīvoju dzīvoklī ar dubultdurvīm, starp viņām koridors, bet tur ieeja uz citu dzīvokli un tualete, uz kuru iet arī kaimiņi no mājas, tie, kuriem nav, kam atslēgas. ārējās parasti aizslēgtas, bet iekšējās reizēm neslēdzam, tas tā, kā ienāk prātā. šonakt, pirms gulētiešanas, tomēr aizslēgšu abas. drošības pēc, mazums kas. arlabunakti.

bļeģ, kāda tumsa. un mājās bardaks. tas no depresijas, neko negribas ne kārtot, ne tīrīt. bezceris pat dzīvokļa ietvaros.