piecēlos, uzliku dienesta romānu, sameklēju šo tekstu, iebakstīju te ar nogurušu pirkstu, mīlīši, un tagad iešu un atkal mēģināšu pagulēt.

- не сердитесь на меня, не ругайте.
- да и вы на меня тоже, за то что я с вами тут так разоткровенничалась.

liels, skaists mākonis peld virs pilsētas, no augšas spožs, no apakšas pelēks.

vajadzētu paņemt spogulīti un paskatīties sev aiz auss, varbūt, ka tur sen tārpi ložņā.

man ir tāda nelāga mode bāzt izdedzinātos sērkociņus atpakaļ kārbiņā, reizēm gadās, kāds vēl nav kārtīgi nodzisis, tad uzliesmo visa kārbiņa un es viņu, sargājot nagus, metu pa gaisu no sevis prom.

foršiem večiem pofig, grib ar aci piemiegt, piemiedz ar, daudz nedomā, tādiem cita fiška, normāla. taisni prieks. žēl tikai, ka es tāds grausts pašlaik, ka i lāga atbildēt nevaru.