pēc asinīm smaržojoši pirdieni, vai tas tā vispār var būt? no mazkustīga dzīvesveida un nepareizas ēšanas man ir uzaudzis apaļš puncītis, glābdamies no karstuma, es skraidelēju pa māju vienās baltās, vaļīgās kokvilnas bikšelēs un atgādinu sev mazu puspliku meitenīti ar gliemezīti uz globusa, kam saulē izbalējuši visi kontinenti un jūras. pat izdomāju sev vārdu - līga.

ar baudu noskatījos jauno vūdija alena match point, kaut vai tikai tāpēc, ka patika visu laiku salīdzināt ar veco, krievu (vai arī tie bija leiši?) filmēto amerikāņu traģēdiju. skarleta johansone rullēja, filmas beigās gan ierullēja kapā, bet tas vairāk scenāristu nopelns. mīļākās un krāpnieka vīra scēnas bija ļoti pamācošas un ārkārtīgi dzīvas. un kāpēc man visu laiku bija priekšstats, ka vūdijs filmē tikai komēdijas? vārdsakot, filma par to kā dažiem veiksminiekiem pelnītais sods vienmēr aiziet garām (pārceļas uz nākamo dzīvi, čtoļi?) vai arī paliek tikai sirdsapziņas pārmetumu līmenī, jo vūdija variantā džeku beigās tomēr nesaņem ciet. vai to varētu nosaukt par cinismu?

vai dzīvojot 5 stāvā pie atvērta loga ir jāuztraucas par lodveida zibeni?

mums te vēl nekas negāž, knapi pilina.

cilvēki vienkārši bija masveidā pārilgojušies!

bet kaut kur tagad noteikti divi cilvēki pērkonam dārdot atdzīstas viens otram mīlestībā.