ja normāli dzirdu mūziku, respektīvi, ja ausīs ir tāds normāls stereo, tad viss ir daudz maz kārtībā un dzīvot var. daži eksemplāri uz šīs zemes mani reāli besī. margarita perveņecka aizvakar teica, ka uzrakstot puslappusi dienā, dažreiz veselu. kaut kāda angliete šodien uzrakstīja, ka futbols esot pēc principa NATION AGAINST NATION. bet viņas nav tās, kas mani besī. besīties nav forši, bet ko tu vari padarīt, ja ieraugi tādu tipu un tev mati vienkārši ceļas stāvus aiz dusmām. nevajag skatīties un viss.

slimnīcās ir māsiņas. kam, interesanti zināt, viņas ir māsiņas - slimniekiem, ārstiem vai pašas savā starpā?

vienā no pēdējiem krievu rolling stone numuriem bija raksts par taty, kas sākās ar tekstu, ka tā pašlaik ir labākā popmūzikas grupa pasaulē. izlasīju un nospriedu, ka beidzot kāds pateicis patiesību.

nevaru arī saprast, kas īsti tur ar to džounu džetu, tjipa jauns albūms viņai, bet es arī vecos neesmu dzirdējis, tik atceros, ka padomju laikos viņa bija zvērā populāra, nez, tiešām ir forša, vai kā?

vot tā. atkal es visu esmu nokavējis. es pirmais gribēju, bet tie divi jau ir pasteigušies, - no sākuma galīgi ņe pa ģēlu grebeni izdzina vērdiņš, kaut kāds atavisms vairāk nekas, labi, ka laikā nodzina, iedomājieties to kombinācijā ar kādu sēdi vai komisiju, vāks, tagad grebene pēkšņi ir uzradusies dragūnam, un vēl pie tam izbalināta, arī jau koncepta vājprāts, pie tam acis kļuvušas brūnas, bet pats viss mirguļo, ak, dievs, es jau nu vairs to nedarīšu, kaut man ir visi priekšnoteikumi, kas es kāds trešais tēvadēls, vai, tā tik vēl trūka!?

atkal baigi rīt gribās.