urrā!!!! kārtojot māju atradu savu vienīgo, neatkārtojamo kleitu, to kuru gribēju vilkt uz prezentāciju un domāju, ka tā izmesta ārā, bet nu viņa atradusies, gluži kā lācars, kas ilgi bij miris, bet tagad atkal ir dzīvs! oza zemes burvi arī noskatījos, šo frīku klasiku, un ievēroju, ka sarkanās, spīguļojošās dorotijas burvju kurpītes no tāda pat materiāla kā somiņa tai jocīgajai sievietei ar lielajām, trīcošajām rokām un plušķaino parūku toreiz ziemā tabakas namā.

rokas smaržo pēc kā tik ne, pēc visa, kas divu dienu garumā, uhh.