sakrustojām jēriņu ar kazlēniņu un nekāda vaina, mazulim actiņas dzidras.

apkopojot draugos un klabē lasīto un apvienojot to ar nelielām priekšzināšanām un pamatīgu intuīcijas devu, iegūstam diezgan interesantu, realitātei pietuvinātu ainu, kāda viņa patiesībā arī ir.

novirze 1 metrs.

ja mazulis pat karstā, pārkurinātā dzīvoklī dodoties uz čuču nešķiras no maiciņas (no bikšelēm šķiras, no maiciņas nē), tad tiešām kaut kas nav kārtībā.

man zem loga aug liels, ar dzelteniem skarainiem kušķīšiem apaudzis koks. kad skatos uz viņu no augšas, tad izskatās pēc nezāles dārzeņu vagā.

šķiet, ka šodien tomēr nav sauļojamā diena.

piedzimt un nomirt prāgā ar čehu aliņu māgā.

uzvilku biezo pūkaino džemperi ar augsto kaklu. nav ko koķetēt.

labākais draugs pa cuku pazaudējis savu smuko maku. visas avenes tagad saspaidītas. paskatījos vai nav aizkritis aiz gultas, nebija. tad jau pie manis točna nav.

kaut kāda 70to gadu diena aiz loga. tas saulainums. vēl tik kāds sarkans kolos varēja garām aizrībināt. uz galda vakardienas pusizdzertais šņabis un apķepušā glāzē skrūve. paģiru nevienā acī, kaut dzerts tika šausmīgi daudz. varbūt ņemt un ieraut atkal?

pēkšņi ne no šā ne no tā sajūta ka smadzenēs lielos kvantumos izdalās endorfīni

noskatījos linča straight story, sirsnīgu road movie par to kā vecs, klibs onkulītis ar zāles pļāvēju traktoriņu izrullē cauri pusamerikai satikt savu veco klibo brāli. beigās abi sēd uz sliekšņa un skatās zvaigznēs, nu gluži kā ezītis miglā un lācītis. ko tur vēl piebilst.