tikko man prātā ienāca doma, kurai jau sen tur vaidzēja ienākt. kura jau sen tur bija ienākusi, tikai bija izgājusi kaut kur. tagad viņa ir atkal mājās, un par cik te ir silti un labi, tad staigā plika un priecina mani. un ūsas viņai ir varen skaistas. un ko gan man vēl vairāk vajag? jo arī man ira ūsas. tātad mums abiem, gan domai, gan man. un līdz ar to pilnīga drošības sajūta. tā mēs te staigājam pa manu prātu, šurpu turpu, tā pamīšus, jo ir sestdienas rīts un es pats arī sev esmu ienācis prātā. arī pagaidām pliks. un kāda starpība, ko domā mākslinieks pielipis pie pretējiem logiem, es netaisos nolaist štoras, es dzīvoju savu dzīvi.

ilgi tas prodžekts tur nepavilks, tas ir fakts, bet nu jautri vismaz.