| kad naktīs reizēm nevaru aizmigt, kad tikko ir jau izpīpēts un celties nav iemesla, kad pamēģināts uz abiem sāniem, uz vēdera un muguras arī, tad guļu kā mūmija acīm ciet un atkal nāk virsū tā sajūta par briesmīgi resno un šausmīgi tievo, nu tā, it kā manī vienlaikus būtu tāds milzīgs pūslis, kas izplešas un nebeidz izplesties kaut kādā bezgalīgā progresijā, un tajā pašā laikā kaut kas tik tieviņš tik plāniņš, kas nebeidz un nebeidz tievēt līdz baismīgai mīnus nullei. tad parasti paliek ļoti bail no sajukšanas prātā, es atceros vecas lūgšanas, sāku tās skaitīt un tad jau ir labi. bet šonakt notika lūk kas. es nokonstatēju, ka riebīgās pirmsvājprāta sajūtas pārņem tikai pie izelpas, kad ieelpoju tad viss oki doki. nopriecājos un padomāju, ka nu esmu drošībā, jo katrā bīstamā brīdī man tač ir iespēja ieelpot. sāku pat pētīt to resno un tievo, koncentrēties uz to, nu gluži kā aiztikt ar mēli, slimu nīdošu zobu. bet aizmigt vienalga nevarēju, tad nu cēlos un ieslēdzu kompi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}