šī dievišķā dāma tabakas namā pie letes, īsā, sarkanā plastikas mētelītī, garos, melnos zeķzābakos uz kluča un tikpat melnām acīm, ar sliktu, pinkainu parūku galvā, tā drebošām, lielām vīrieša rokām izņem no spīguļiem klātas rokassomiņas maku, noskaita pēdējās kapeiciņas, nopērk marlboro lights un viņas rupjajos vaibstos gulst skumjas. es stāvu rindā un esmu beigts.

kamēr viņi tur pļāpā, es klusītiņām ievietošu.

uzmaucu sidhartu pa vienu dienu. banda klusē, pilnīgi kauns paliek vienam tur tā izpausties.

skaistums un cietsirdība

visvairāk man patīk iezieķēties no vienas vietas ar pretkašķa krēmu Benzilbenzoātu, tad ietīties cieši, cieši slapjā palagā, tad ietīties vatētā segā, tad vēl pa virsu ietīties pelēkajā paklājā, vairāk es nevaru, tad kaut kā pieslieties kājās, uzdabūties uz dīvāna, mazdrusciņ palēkāt, uzmanīgi notikt zemē, aiztipināt līdz dušai, iestutēties kabīnē un kādas divas stundiņas pastāvēt. gandrīz kā kaktā.

neko, bļe, nevaru saprast. laikam labāk nedomāt.

tev galva slima. padomā par to.