jāuzticās pasaulei ar visām savām kroplībām, nav ko raustīties.

Ceplis atlidojis!

Kto tam kričit za oknom tak straša, tam hoģit i vojet nočnoj emigraša, a ja sižu doma, zovut meņa saša, v štanah mņe ot straha popala kakaša.

Cukurs izrādās ir tas, kas man liek kasīties. Un mana Dolce Vita.

Tabakas Namā pie letes, ņurcīdams pa rokām savu veco balto leļļu maku, pacēlu acis un nejauši sasveicinājos ar Vanagu Kasparu, kas turpat netālu stāvēja un klusītiņām gaidīja savu rindu, bet atnācis mājās uzzināju, ka jaunā amīšu pornokasete jau veiksmīgi nodota pārlūkošanai kādam ģimenes draugam no noslēpumainās teātra pasaules. Vārdsakot, onkuļi un džeki tagad krata riekstus citā mājā.

Šodien pēc Blaumaņielas aptieķnieces ieteikuma cukuru centos neēst. Pat saldskābās maizes šķēli (kur tā saldskābā pēkšņi uzradās, parasti taču bija rupjā!) trīsreiz apgrozīju rokās, tad nospļāvos, ka nav ko pārspīlēt, uzsmērērēju virsū beigtu zosi un ēdu tik nost. Vakarā pēkšņi sailgojos pēc kāša. 2 nedēļas apkārt tomēr.

Un ja nu man ir lemts kasīties līdz mūža galam?

Visi draugi kaut kur lido prom un no kaut kurienes atlido, tikai es te sēžu piekaltis pie ķebļa kā veca sēne un gadiem ilgi nekur neesmu bijis. Un simt punkti būšu pirmais kam uz galvas uzkakās ar gripu slima dzērve. Tūlīt pat, protams, piecelšos un izspļaušu pa logu. Trīs reizes atmugureniski.

Izspļāvu arī. Istabā tieši tajā brīdī ienāca samiegojies lācis, tā aizdomīgi paskatījās uz mani un uz brīdi pārtrauca gremot vaigos saštopēto maizi. Pajautāja ko es tur darot. Atbildēju, ka atmugureniski spļauju pār kreiso plecu, lai Putnu gripa nepiemetās. Neko neteica, aizgāja atpakaļ skatīties tālāk kaut kādas bezjēdzības pa LNT.

sagribējās, bļe, ēst. apēdu, bļe, banānu. un cietumā arī, bļe, jāiet nebūs.