Nedomāju, ka labāk. Katrai šai situācijai nāk līdzi sava sāpe. Iespējams, ka beidzas lēni un ilgi, ir vieglāk ar to aprast un pieņemt to par realitāti, bet kad beidzas acumirklīgi - tas ir ļoti destruktīvi un nākas ilgi pēc tam stāvēt gruvešu kaudzē un nespēt pakustēties [pat nesaprast, kāpēc vēl būtu jākustās] lai izmēztu gruvešus, iegādātos jaunus klucīšus un sāktu būvēt visu no jauna.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...patiesiibā patreiz ir ta gruvešu čupa,
un es tai pa vidu,tāds mazss čūpiņš, spārdu drupas un brīnos-kāpec?
ceru ka pec kada laika iemacīšos sabīdīt jaunus klucīšūs, lai būvetu no jauna!taču arī šoreiz tam darbam būs vajadzīgi divi! nezinu ko es pasāktu ja līdzas nebūtu mans Vīrietis un Jūs mani Lieliskie!

nezinkāpec, bet man pat tikoo radās tada pāliecība, ka laikam ejot atkla viss izdosies!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Loģiski, ka izdosies! Lai nu kuram, bet Tev jau nu tiešām!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies

(Reply to this) (Parent)