|
|
|
Jūnijs 13., 2010
03:36
Šodiena pieder tiem, kas par to domā un kuri vēlas tajā dzīvot un iesaistīties.
Tātad, man pieder gan vakardiena, rītdiena un arī šodiena, jo es vēlos dzīvot. Izbaudīt visu to, ko varbūt man dzīve sniedz. Gan labo, gan ne tik labo, jo lai Tu uzvarētu ir arī jāzaudē, lai Tu zinātu kā tas ir uzvarēt un kāda ir šī garša, kad Tu esi vinnējis.
Varbūt citu dienu jūtos kā zaudējusi visu,kas man ir, bet paskatoties uz to kas tad man īsti ir?
1. Man ir mana ģimene.
2. Jumts zem galvas.
3. Mājas kur atgriezties.
4. Radi.
5. Ļoti labi draugi.
6. Paziņas.
7. Ūdens.
8. Kaislības.
9. Ticība sev.
10. Sirds.
11. Sargeņģelis.
12. Augstāki spēki.
13. Mans spēks.
Man ir daudz kas.. Es varētu tā turpināt. Vienīgais, ko savā sarakstā es nepieminētu būtu Nauda un Laiks. Jo abas šīs lietas nav ne manas, man tās gluži vienkārši nepieder.
Nauda – līdzeklis par ko pirkt un pārdot, ko ieguldīt un tērēt, no kā it kā pārtikt. Bet man tās nav, jo es nestrādāju, kas man ir ļoti žēl, ko gribētos darīt. Naudu es iegūstu no mammas, kura to izsniedz kā kabatas naudu vai kaut kā nepieciešama iegādei.
Laiks – sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēneši, gadi, gadsimti. Arī tie man nepieder, man ir tikai atmiņas un šodiena, šis brīdis. Moments uz ko es paļaujos, ticība par kuru es dzīvoju un darbība, kuru es radu, degsme par kuru es cīnos. Laiks tikai rit, to nevar ne apstādināt, ne nopirkt. Tas ir tāpat kā ar vecumu, katru dienu mēs paliekam vecāki, tur nevar palīdzēt botoks vai kādas plastiskās operācijas. Jau piedzimstot mēs sākam novecot.
|
Comments:
domāju, ka drīzāk jau jumts VIRS galvas. :) |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}