Sāc pierast, viņa teica, būsi aizvējā. Tikai nenāc pie manis rudenī, man rudenī jābūt ziemai. Un vasarai - pavasarī, un tev pašam ir jābūt dievam. Un izcilam sportistam arī. Cik kilometrus pret vēju, pret kalnu un veselo saprātu vari noskriet pa deviņām dienām? Kā mēnešus izstiept, kā brēkoņas atbalsi gari pārtrauktā atsitienā. Klints sienas, klona grīda, atmiņu mākoņu debess. Zeme mūs abus kā kājas pret vakaru nenes. No zila gaisa gāž saule kā strautu no renes tik stipri, ka iemetas zemūdenes. Un, aizgriežot krānu, kad olas ir atdzisušas, zvīņas kā čaumalas nolobās pašas no izvalbtām acīm un sabirst kā brūklenes bruņas - bez duņas. Tip, top, tip. Kā pirkstu galiņi. Kalnu kaziņa aizcilpo pa pašu, pašu maliņu.