10:32 - neglītā tolerance
Labi, ka vēl te tās jūzerpikčas nav aizdirstas ar varavīksnēm. Nu, jei bogu, vai tiešām tā jāizturas pret krāsām? Kas būs nākamais? Vārdi visos ierakstos būs tikai alfabētiskā secībā un jūzeri poustos pēc kārtas - pēc vecuma? Nē, nē, varavīksne nav estētisks fenomens - tas ir veids, kā atainot sašķeltību.
12:18 - π
Pamatenē viens mans klasesbiedrs, kurš, šķiet, mūsu kolektīvā pavadīja kādu gadu, divus vai pusotru (astmas dēļ, kas viņam lika vai nu dzīvot pie jūras vai to tieši nedarīt - šīs neskaidrības dēļ māte viņu vadāja pa aizvien jaunām mājām), pirmā stāva koridorā (vecā un jaunā korpusa savienojumā), pie atejām, stāstīja par to, kā viņu - vai varbūt kādu, par kuru viņš stāstīja - ielika - vai varbūt
nākotnē varēja ielikt (kad, gluži kā atsauce šajā teikumā, tiks izgudrots zemākminētais un pašlaik redzamais) -
internetā. Šeit sēžot, gan, esmu drošs, ka viņš teica tieši "internātā", bet, noprotams, tobrīd savās fantāzijās par diennaktīm ilgu tupēšanu kastē drīzāk biju aizrāvies datoru un interneta idejā (nezinu, vai tad jau tāds bija pieejams, bet es droši vien sapņoju par dial-up ezotērisko iniciācijas mūziku).
"Nu, un kas tur tāds briesmīgs?" es tipa, no malas skatoties, nereāli vēsi atmetu, domādams, ka runa ir par vārda, fotogrāfijas un locekļu nospiedumu publicēšanu ne sevišķi apmeklētā 95. gada vebsaitā. Kā es tā varēju pārprast un pat neiedomāties, ka runa varētu būt par internātu, grūti saprast, tomēr tā gadās joprojām. Nospriežu, ka dzirdu kaut ko jaunu, un aizeju multiversā, Izmireņije Iks, Bībops un Rokstedijs.
Enīvei, viņam mājās bija lego kluči - es vienreiz biju ieskrējis ciemos. Viņi dzīvoja virs veikala. Kā PTSD sakropļotais profesors/bomzis filmā par "The Fisher King" (Bridžess, Viljamss), nē, bet viņa aspergeriskā beibe, es tolaik tā īsti pat nespēju aptvert, ka virs veikala
var arī dzīvot. Kaut gan arī ar šo viennozīmīgo patiesību manu apziņu līdzdalīja fakts, ka attālajā piemājas veikaliņā, kur aiz letes mitinās džeks ar muļķiku balsi (augumā tipa brangs, taču dūca kā zaķēns no LTV leļļu raidījuma), ir arī otrais stāvs - ar aizkariem(!). Bija skaidrs - zināms? - ka viņi tur tā kā pūžņo, tie veikalnieki (nav jau joki - jaunā kapitālisma lokālie kulaki). Bet tas bija uzskatāms par izņēmumu.
A beigās izrādās, ka viss ir izņēmums! Varbūt tāpēc es sadzirdēju to "internetu", jo internāts točna ir izņēmums - neviens normāls cilvēks negribētu nonākt situācijā, kur visa nedēļa jāpavada programmātiskā kolektīvā ar baru svešu cilvēku un tikai nedēļas nogalēs tu vari tikt mājās, tipa ārpus rāmjiem. Ļoti naivs skatījums, jau labu brīdi sēžot šajā virtuālajā kolektīvā. Viss te ir kopā - mājas, veikals, skolas koridors, internāts un sasodītā astma. Varbūt tas, no kā visvairāk baidāmies, mūs piemeklē tieši tāpēc, ka negribam uz to skatīties. Prāts apgājis bedrei apkārt, kamēr stūrgalvīgais ķermenis krīt taisni iekšā.
Tā, vairāk pēc tam neesam ar to čali redzējušies, bet tas jau arī tā "pašsaprotami" (ņems un vienudien pavisam nejauši kāda tālsatiksmes vilciena tamburā pa kluso sapīpēs un iedzers). Prāta uzceltās sienas kā bišu šūnas karstā saulē sašķobās un sakūst, un klasesbiedrs gaitenī, un veikals, un otrie stāvi, kompji, atejas, lego kluči un virtuālais cietums - tas viss ir tikai stāsts. Realitāte ir šķidra. Upe ir tikai gultnes nosaukums - ūdens, kurā mēs peldamies, uz to visu liek mīksto. Gultnes izēd, gultnes aizaug. Galu galā, pat ezerā saskrējis ūdens pamazām aizplūst vai iztvaiko. Pat gaisā ir mitrums. Un kā tad šo ūdens un zemes, un laika, un telpas kopumu sauc? Atmosfēra? A kur tad var patverties? Siltumnīcā? Cietumā? Internātā? Kā es šeit karājos haiperspeisā - reizēm pret astmu palīdz vienkārši pārvākties. Tā tā straume plūst. Kas zina - varbūt tajā vilcienā. Vai varbūt kaut kas pavisam, pavisam cits.