No vienas puses - nav tādas lietas kā "dzīvība" un "ne-dzīvība/nāve". Dzīvais ir haotiski egocentriskais. Nedzīvais ir algoritmiski vienaldzīgais. Bet dzīve ir grīļīga klibošana starp tiem, jo katrs no tiem ir nāvējošs. Viena no tām retajām un neizmērāmi svarīgajām simbiozēm, kad pretējais ir nepieciešamais. Divas kājas, divas rokas. Divas acis, divas ausis. Divas smadzeņu puslodes. Divu cilvēku apvienība. Darbs un alga. Cena un centieni. Un kas ir "labi"? Viss. Nekas. Vienalga. Kamēr paša līdzsvars vietā. Un tā tālāk.
Neko nevar noķert, un fotogrāfijas ir nāvējoši šāviņi. Raksti bez datumiem ir meli, atmiņas bez tagadnes ir pašnāvība. Kā gribas nepieķerties, kā gribas pieķerties! Atlaisties. Noturēties. Dzīve ir traģiska. Kā tāda.
Rīt jūnijs. No sākotnējā cietumsoda ("skolas") laika šķiet, ka jājūtas vājprātīgi laimīgam un brīvam. Tomēr dzīves cikli saīsinājušies līdz stundām, minūtēm un sekundēm - brīnumi notiek daudz biežāk par piektdienām, jūnijiem un kāzu datumiem.
Bet vispār jau "smārtfouni" laikam domāti "smārtīgiem" cilvēkiem, kuri viņus vislaik spēj arī sačiņīt. Nu, labi, ābols laikam ir rēķināts uz vidējo pīpltārdu (par ko, protams, visādās izteiksmēs jāmaksā). Vot. A ja vajag, lai "nospied pogu un notiek" (tipa - vienmēr un vienādi un viss), tad gan labāk palikt pie pogainajiem telefoniem a la Phone/SMS un viss.