÷

5. Marts 2013

00:13

11:43 - ------------------------------

Skaidrā jūtos kā nagla, kā āmurs, kā cirvis. Kā pilnīgi nekustīgs, dvēseli laupošs klusums. Stinguma meditācija der tiem, kas tic mūžībai.

11:58 - kedas



nav jau tik traki, bet tomēr

12:14 - baigi nu vajag



Ja tvoj koķik.
Ti kak krapiva.
...un citi hiti!

12:50 - redzēt visu

Gan pienāks laiks, kad varēs doties tādās kā jauno-trako brīvprātīgo misijās uz visādām Āfrikas valstīm un tml. vnk piedalīties karos. Normāls apgreids no zupas virtuvju hipijiem.

13:08 - Tehnoloģija ir prieks

Ir 2013. gads, jau kādu brīdi ir tipa normāli dzīvot nākotnē, bet man joprojām līdz aizkustinājuma asarām patīk mans smārtfouns (ja neskaita to, ka viņš aprij īsziņas) un laptops (kurš aizdomīgi un kaitinoši pārkarst), nu, un vispār visi tie mazie gadžeti, kuri ne vien domā un dara manā vietā, bet vēl arī izskatās pēc džeimsa bonda sleš inspektora gadžeta slapjajiem sapņiem. Wonderbār.

13:13 - Birkas berž

Psc, cilvēki izdomā, saskicē, samēra, sagriež, sašuj drēbītes, lai nespiež, lai stāv, lai izskatās - un tad kaut kur nevietā iešuj skrāpīgas zīmītes, lai dotu tev pietiekamu iemeslu ienīst ne vien konkrēto birku, bet arī jauko apģērba gabalu un ražotāju.
Žilete, mīļie, ir jūsu draugs! Atbrīvojies no moku valgiem! Nogriez vārdu no miesas, rodi atbrīvi un iegulsti biksēs kā velēnā! Nogriez tās fakinās birkas!

13:16 - azote

Ieguvis tiesības paturēt mērkaķi, Jonatans izgāja no Pelēkās Mājas un tūdaļ devās pirkt jenotu - likums nebija viņa mīļākais mājdzīvnieks.

13:33 - diskonekts

Telefonam vajag tādu vibrozvanu, kas vicina rociņas, kniebj kājās un spārda pa celīšiem. Kā tad lai es sajūtu viņa skumjo drebēšanu manā tālajā, tālajā bikšu kabatā?

13:41 - darbs

likt vārdiem runāt

14:15 - stikla zārks

Sasisto jaunības briļļu krāsainie stikli kaleidoskopiski melo par to, kā ir jābūt. Citam zaļi, citam dzelteni, kādam melni, kādam varbūt vispār reālas optimetriskās brilles. Sasistas. Un katrs sūdzas pa savam - kāpēc nav zaļš un sarkans, un kāpēc varbūt vispār neko vairs nevar saredzēt; nu, un tie, kam pirmoreiz saule. Visādi. Bet svarīgi neaizmirst, ka brilles katram ir savas. Tev kkas plīst, man kkas plīst, varbūt pat nav zināms, kas. Bet godīga attieksme pret gaismu nostāda visu vietās un vienādo telpā, kur pēkšņi var izvēlēties toņus un dziļumus. Cik bīstami tad ir nolīst dziļi zem segas un gulēt sasistās brillēs, ka tikai kāds tās nenoņem! No guļošās princeses sagrieztiem acu āboliem izlokās riebuma tārpi un paceļ rociņas, nolādot mūžīgo sauli.

22:15 - J.O.

Neticami, ka tieši Dailes teātra dziedošā izrāde par Puškina Oņeginu nupat kļuvusi par vienu no vairāk nekā viennozīmīgi apburošākajiem, brīnišķīgākajiem uzvedumiem, kādus man gadījies redzēt. Pat ar neadekvāti vulgāro, taču ģeniālo dziedātāju Intaru Busuli vienā no galvenajām skatuves pozīcijām šis darbs ir satriecoši stingrs savā radošuma noturētībā un vieglprātīgi asprātīgā dziļumā. Burvīgi!
Powered by Sviesta Ciba