Kad viss darbs būs datorizēts, izveidosies jauni sociālie noslāņojumi. Maketētājus redzēs kā krāvējus, webmasterus kā baņķierus, cipariņu pārrakstītājus - kā sētniekus, utt.
Sirdi var salauzt tieši tik reizes, cik tu gribi. Ne vairāk, ne mazāk. Tas ir kā ar hipnozi - tas nav iespējams bez tīšas līdzdalības. Par visu ir jāmaksā. Un nereti vienīgais veids, kā izdzīvot, ir dabūt pa seju. Nevilšus prātā nāk dzejnieka vārdi: "Nu tā jau gaaaaadās, rozā lietus līst. Neviens nav vainīgs. Man žēl ka tomēr ir bijis tāāāāāā...." Tīrais, netīrais un patiesais visam pa vidu. Reti kurš nopietns lēmums nāk ar skaidrību virs 60/40 robežas. Visu nosaka veiksme. Un tomēr - kāpēc nezaudēt, ja pastāv tikai spēle? Labi, dumjas blēņas te, ziniet... Bet nav jau vienmēr jābūt oriģinālam.
Es reizēm domāju par to, kas notiktu, ja Sauli, Pērkonu, Daugavu toč iedotu tautai tipa par himnu un tml. Atzīstu, nav tā sekmīgākā konceptualizācija, bet varbūt aptuveni šādi tiktu pagrozīta šī dziesma, lai nav jāmokās nahuj cauri tiem 540 garlaicīgajiem pantiem. Un lai TOM-TOM!!!
P. S. Diemžēl daudziem browseriem joprojām baigi bēdīgi ar audio ielikšanu.
P. P. S. Nu, un tur uz kkādas murgainas gičas kroč palaist Virgu baltā kreklā, jea.
Dēls, dzīvē būs cilvēki - slikti cilvēki -, kas traucēs tevi, kad būsi skaidrā. Daži no tiem pat gribēs, lai skaidrā esi visu laiku. Šiem sliktajiem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga par to, cik tev ir slikti - un cik sliktāk vēl paliek no viņiem. Viņiem rūp tikai tas, lai tev traucētu taisni tad, kad tas vajadzīgs vismazāk - tad, kad tu esi skaidrā.