13:58 - subjekts vai objekts?
Tā kā cilvēks pēc savas dabas un izdzīvošanas mehānismiem ir subjektīvs zvērs, tad katrs objektīvs konstatējums par šo sugu un tās indivīdiem man kā vienam no tiem šķiet ārkārtīgi pārsteidzošs, apgaismojošs un, kā jau pēc loģikas izriet, iznīcinošs.
Ja man cilvēkā kaut kas jāienīst, tad pirmkāt tā varētu būt cilvēka dubultā divkosība. Cilvēks, jau pamatā divkosīgs, būdams gan neapzināts, gan apzināts, spēj izcelt gan vienu, gan otru kā svarīgāko un cēlāko - kā nu kurā reizē pašam izdevīgāk. Ne vien katrs spriedums ir netīrs pats sevī, bet arī tas, kurš to izdara, neizbēgami ir nelietis. Uzupurēšanās un šmaukšanās ir vienlīdz pretīgas. "Vienlīdz skaistas" kāds teiktu. Ej dirst, kāds! Skaistums ir visu lietu sakrišana, viennozīmība, atsevišķā saplūšana ar vispārējo. Taču cilvēka realitātē tā ir tikai novirze, domas kļūda, smadzeņu triks. Dzīvā realitāte ir dalīta, asi stūraina, salauzta un nolemta neatrisināmai daudznozīmībai.
Miers ir tikai ideja. Kā Dievs. Kā dvēsele. Ļoti apdalīts prāta stāvoklis.
Dzīve ir neskaidrība, dzīve ir bailes, dzīve ir ciešanas, dzīve ir reāls murgs, no kura pamosties var tikai caur nāvi - pamosties uz objektīvo viennozīmību: pilnīgu nejūtību, statisku, nereflektējošu, vienaldzīgu stāvokli. Pīšļi pie pīšļiem. Lūk - mīlestība, skaistums un miers!
16:26 - quick comparison
Fanī, kā vēsture attīstās, kā saspēlējas dažādu laiku māksla. Protams, te tā laika distance ir samērā maza, pat žanrs būtībā tas pats, kaut gan, ņemot žanru par plašāko kontekstu, var runāt par dažādām rokmūzikas ērām. Tad nu no tipa blūzroka (?) līdz 30 gadus vēlākam dūmmetālam.
| Led Zeppelin - Babe, I'm Gonna Leave You | Katatonia - For My Demons |
Babe, baby, baby, I'm Gonna Leave You.
I said baby, you know I'm gonna leave you.
I'll leave you when the summertime,
Leave you when the summer comes a-rollin'
Leave you when the summer comes along.
Baby, baby, I don't wanna leave you,
I ain't jokin' woman, I got to ramble.
Oh, yeah, baby, baby, I believin',
We really got to ramble.
I can hear it callin' me the way it used to do,
I can hear it callin' me back home!
Babe...I'm gonna leave you
Oh, baby, you know, I've really got to leave you
Oh I can hear it callin 'me
I said don't you hear it callin' me the way it used to do?
I know I never never never gonna leave your babe
But I got to go away from this place,
I've got to quit you, yeah
Baby, ooh don't you hear it callin' me?
Woman, woman, I know, I know
It feels good to have you back again
And I know that one day baby, it's really gonna grow, yes it is.
We gonna go walkin' through the park every day.
Come what may, every day
It was really, really good.
You made me happy every single day.
But now... I've got to go away!
Baby, baby, baby, baby
That's when it's callin' me
I said that's when it's callin' me back home... |
well I'm here
and summer is gone I hear
so pray for me
as I now leave your town
when did I say this
I will never leave
I can't recall this
moment in my life
you would never sleep at night
if you knew what I've been through
and this thought is all I have
to trust upon when light is gone
my problem was
that you kept me here too long
and today is when
we'll regret that I came by
when did I say this
I will never leave
I can't recall this
moment in my life
life is full of darkness
and murderers come my way
someday you will join them
and I will let you in |
Protams, muzikāli stipri atšķirīgi darbi. Arī noskaņa cita, kas atšķir iznākumu. Domāju, ka varētu runāt arī par emocionālā dziļuma atšķirību - vai vismaz dažādām iesaistītajām emocijām un dzīvesprieka līmeni. Bet, lai nu būtu.
P. S.
Skaidrs, ka šitam ierakstam ar zinātni nav nekāda sakara. Tikpat labi varētu salīdzināt jebko ar jebko. Un that's the point. Salīdzināšanas prieks kā tāds. Sakritības, identitātes ilūzija un drošās atšķirības prieks. Vnk tāda spēlīte. Mums taču patīk. Kā stāsti par iemīlēšanos, apvienošanos un piedzīvojumiem. Varētu pa virsu pieminēt neizbēgamo šķiršanos vai vismaz atšķiršanos, kad identitātes ilūzija pašķīst un tas, kas ir bijis kopīgs, kļūst atsevišķs, un tad Zeppelin fani var teikt, ka Katatonia ir sūds, un otrādi, vai arī var liet asaras par mīlu, kas jāatgriež, kas lemta uz mūžu... Bet tas viss tikai tāda rupja jocīgu pērtiķu rotaļa.