10:29 - circle me; see that you unsee
Tajā cilpā, kas ir pāreja no dzimšanas uz miršanu, tajā vidū, kurš nav tukšs tikai tik daudz, cik tas aizsāk jaunu vai jaunas cilpas, mēs ticam sevi. Sevi, it kā īstu, it kā sastāvošu un pastāvīgu. Bet vienīgais "sevis" saturs ir irstošās nebūtības radītie sākumi. Un tie - tikpat tukši sevī, kā atvērtos mezglos savītā auklā, ko pavelkot aiz viena gala, tā atnāk vaļā, padarot visu par vienu, visu par neko, visu par siltuma nāvi, visu lietu vienlīdzību, bezjēdzību, pilnīgu atslābumu - par sevis matēriju.
Tas, no kā mēs esam veidoti, kas mēs esam ārpus tā, ko aizsākam, ir nedzīva, vienaldzīga masa. Bet tāds sevī ir pilnīgi viss. Tikai lietu attiecības uztur spriedzi - mistisku spriegumu, kas, pilnībā nepastāvīgs, pavisam ēterisks, pavisam gaistošs, pārejošs, iznīkstošs pēc katras savas dabas, veido visu, kam mēs, kā tukšas cilpu sejas redzam un atpazīstam.
Mēs esam no viena bezgalības gala uz otru aizmesta - izmesta - ķēde. Pa posmam līmējoties kā divkārša spirāle - pati sev pretī, kā Eiklīda aksioma, kurai pakļautās paralēlās taisnes krustojas dzimšanā un nāvē. Kā DNS spirāle, kas divās vientuļās un dzīvot nespējīgās RNS stīgās rod piepildījumu caur dažādību sakritībām, četriem elementiem, kas, paši tik triviāli, uzglezno sāpes un prieku, skropstas un pēdas, pirkstu kauliņus, deguna liekumus, matu cirtas, skropstas, ieelpas, izelpas...
Kā lai ar mikroskopu, ar rakstību, ar prātu, kas paceļas pats virs sevis un vēro - kā lai iztur šīs atbalsis, kuras, pašas no sevis nākdamas, fonē un spiedz kā skaļrunim pielipis mikrofons? Kad plašās skaņu ainavas reducējas uz dzirdi postošu spiedzienu divās, trijās frekvencēs? Kad skaņa kļūst tik analizējama, tik viennozīmīga, tik nedzīvi skaidra, ka klausīties to var tikai no tikpat nedzīvas, analītiskas platformas? Tie, kas nezina, kas ir skaņa, kas ir fons, kas ir cilpa, tiem tas ir nepatīkams spiedziens, klajā kontrastā ar ikdienas trokšņaino realitāti, bet, zinot, kas ir skaņa, šis svilpiens ir nepatīkams, bet skaidrs, saprotams, daudz saprotamāks par lapu un jūras šalkoņu, bērnu un putnu čiepstoņu, par sveicieniem, atvadām, atvainošanos, ķēmošanos...
Tikai dzīves cilpu sazarotībā, dažādībā, kad frekvences dzimst cita no citas, atstājot iepriekšējās, un veidojas balsis, var sadzirdēt vārdus un ticēt tiem, it kā tie vairs nebūtu cilpas, kas sākas un beidzas - kā viss. Tikai nezinot, ko tu domā, ir iespējams domāt uz priekšu, nevis uz iekšu, kur visas domas atgriežas sevī, apejot horizontus un sagrābjot tos kā ar vārdu, savelkot punktā un žņaudzot ar patiesu, skaidru un viennozīmīgu skatu. Un cilpa vairs nav posms, kas kopā ar citiem veido tik daudzpusīgu patības tēlu, ka cilvēks tic brīvībai, izvēlei, rakturam, identitātei, pat dvēselei, pat SEV, tic sev tā, it kā viņš pats būtu nevis cilpa, bet kaut kas pāri cilpām stāvošs, ne vien radīts un radošs, bet kā visu lietu radītājs, kā visu radīto lietu pretstats - bet nevis kā tukšums, kas cilpai pa vidu, kur meklējam SEVI, bet aizpildot cilpas caurumu ciet ar virstoņiem, nesadzirdētām skaņām un krāsām, kas, būdamas tikpat nīkstošas, domas kļūdas pēc tiek pierakstītas kam pārdabiskam, kam pastāvīgam, patiesākam par esošo.
Bet cilvēks ir tikai vēl viena cilpa vai to salikums - atkarībā no tā, cik stipri viņš fonē, reflektē, atgriežas pie sākuma, lai izmeklētu, un pārvēršas skaļā, bet neciešamā svilpienā.
Eksistence pati par sevi ir neitrāla. Dzīvībai var piedot tās šausmīgo, šermuļus uzdzenošo nežēlību - pretīgo vēlmi radīt iznīcinot, kas izsauc neatrisināmu izmisumu, vai arī iedvesmo būt tādam pašam. Dzīvot.
Bet dzīvības paškopjošā tendence doties uz pašrefleksiju - uz to pašu izmisumu - ir kolosāli skumja. Dievi var būt tikai skumji. Padievi - tiem ir varas kāre, spēks, griba. Tie nezina. Bet visu zinošie dievi - kāpēc mums vispār ir mitoloģija? - tie var būt tikai tur ārā, uz sliekšņa starp visvarenību un pašnāvību, tur augšā uz skursteņa - ar dāvanām un zibenīgi aizlidojošiem briežiem. Kad viss ir JĀ un NĒ, kad viss ir melns un balts, kad viss ir pa īstam. Un tu gribētu krist kā Lucifers, lai nepiedzīvotu debesu postu, bet ir jau par vēlu, un var cerēt, ka kāds cits būs tas Lucifers, kurš sadumposies pret tevi un nevis kritīs - bet nogāzīs TEVI! Vienalga, cik zemu - lai tikai nepaliek pāri nekas no tiem svilpjošajiem tukšo debesu vējiem, kas, no četrām pusēm nākdami, saduras tevī kā frustrācijas un visu spēku neitralizācijas trieciena tukšums. Kā materiāls lielajam sprādzienam vai siltuma nāvei - uz sliekšņa, kur saduras siltais un aukstais gaiss. Un vai nu tu radīsi jaunu pasauli, krītot un nezinot, vai iznīcināsi šo pašu ar pēdējo skaidrās gribas un apziņas aktu, izbliežot smadzenes sarkanā smadzeņu lietū pār pasauli, kura to nesadzirdēs, kura to visu uzslaucīs mikrocilpās kā modernas naftas produktu slotas, un viss turpinās savu gaitu. No netīras, dieva asinīm smirdošas slotas mikrocilpās, līdz vienīgajai, gigantiskajai visu aptverošajai cilpai, kas karaļus dara par nabagiem un atkal pamazām slauka no zemes uz debesīm augšā, no gāzēm uz šķidrumiem, smiltīm, aminoskābēm, olbaltumvielām, audiem un būtnēm un padieviem, dieviem, un atkal un atkal un atkal - pa vidu, tas viss griežas ap to, kur mēs domājam sevi, ap to, kur pa īstam nav pilnīgi un pavisam nekā.
tl;dr Dzīvība ir relatīva, nāve ir absolūta. Kustēties un nezināt vai redzēt un mirt. Un tā ir tā Parīze?
P. S.
Cik jaukas tad gan ir atkarības! Mīlestība, ticība, lojalitāte, naivums! Kad svešas cilpas no malas tevi piepilda, lauzdamās cauri tavam tukšumam ar saviem motivāciju vektoriem. Tās parauj līdzi, veidojot kustību, tavu tukšumu aizpildot ar sevi - pret ko iebilstam, tikai meklējot sevi, uzstājot, ka tajā caurumā jābūt kam tādam, kas nav identificējams ne ar ko citu, kā vien ar kaut kādu "sevi". Kaut, atbrīvojoties no visa, paliek tikai inerts caurums.
Tiesa, ir tik daudz dažādu kustību, sprāgstošas vektoru mīnas, kas rauj uz visām pusēm. Tas tad varbūt arī liek veidot bruņas, filtrus, kas atsijā ietekmes, tukšumu padarot tīru - savu. Bet masa - kas pati ir tikai cilpveida kustību vektori - no tā samazinās līdz tam, kad paliec tik viegls, tik kūtrs blīvajā gaisā. Kā boja iezīmē vietu, pretodamies viļņiem, un pie nepadošanās turēdamies tikai ar neredzamu zemūdens ķēdi.
Cilvēka skarbā dilemma - "es" vai "mēs", "es" vai "tas". Ja mēs dzīvotu daudz, daudz reiz ilgāk, šis viss būtu tikai bērnība. "Es" tiktu pārlauzsts kā ķēdes posms, "pasaules" loģiskais tukšums tiktu savilkts ar lauztajiem "es" posmiem kaut kādā jaunā, funkcionālā musturā. Bet to nevar paspēt. Tu knapi pagūsti pamosties, kad tevi jau rītausmā nošauj.
17:21 - wasted
You're just a piece of time, now, kill yourself!
