19:38 - Neliela ekskursija vienā no bezizejas virzieniem
OK, food for thought time:Vērtīgākas šķiet tās lietas, kuru vērtība ir izmērāma - pat ja tā reāli ir daudz mazāka par neizmērāmi lielo.
No šitā var secināt ļoti daudz iespaidīgu un noderīgu lietu.
Varētu sākt ar to, ka vērtība ir katras atkarīgas (dzīvas) būtnes prāta pamatfunkcija. Vērtība ir motivācijas pamatā. Līdz ar to - arī frustrācijas, depresijas, agresijas utt. (pieņemot, ka par funkcionāli pozitīvajām izpausmēm nav vērts pat runāt - tās ir pašsaprotamas).
Taču izmērāmība ir racionalitātes produkts. Un racionalitāte ir jāmācās - pieredze liek likt lietā racionalitāti un mērīt lietas, lai izsvērtu rīcības stratēģijas un tml. No dzīvības procesu aizsākšanās cilvēka vērtības pamatā ir neapzinātas, automātiskas, iracionālas, neizmērāmas - absolūtas. Tā, piemēram, sākotnēji mums neapsveramas, nediskutējamas lietas šķiet ēšana, citu uzmanība, siltums, tad tālāk visi pārējie impulsi, kas var tik ļoti nokaitināt lielveikalos - raudāšana, nekontrolēti skaļa runāšana, saldumu un mantiņu pieprasīšana utt. Utt. :)
Respektīvi, mums gribas un vajag veselu virkni lietu. Taču dzīve uzstāda savus noteikumus un "izvēles cenas", kā rezultātā nākas šīs sākotnēji neizmērāmās vērtības salīdzināt, samērīt - padarīt kvantitatīvas, apsveramas, vairāk vai mazāk svarīgas. Un brīdī, kad vērtībai parādās cena, līdz ko tu zini, no cik daudz kā jāatsakās, cik daudz jāizdara, lai kaut ko iegūtu, tā vairs nav kāda amorfa, "dvēseliska" masa, kurai nav tiešas saistības ar "tevi", ar lēmējinstanci, kurai jānes atbildība par savām izvēlēm. Racionalizētas vērtības neizbēgami saistās ar "es" ideju, ar ideju par identitāti, nosacījuma attiecībām, pienākumiem, riskiem utt., kamēr neapzinātas, neapsvērtas - lai cik arī milzīgi svarīgas - vērtības pastāv it kā citā pasaulē. Tā, piemēram, cilvēkam prātā vienlaikus var pastāvēt divas pasaules - tā, kurā viņš zina, ko prot, zina, cik vērtīgs ir darba tirgū, zina, kas viņam pieder, kas ir viņa draugi un ienaidnieki, spēj to visu "aprēķināt", izsvērt, koordinēt; un otra, kurā pastāv neapzinātas vērtības, kas viņu dara laimīgu kā bērnu, tas varētu būt, piemēram, spēles ar seniem draugiem, mīlēšanās ar mīļu cilvēku, ciemošanās pie mammas, ceļošana pa bērnības/jaunības vietām, maģisko sēņu ēšana utt. Un šīs divas pasaules pastāv it kā atrautas viena no otras. Un indīvids, kurš sevi reiz sācis apzināties kā indivīdu, kā atsevišķu būtni ar atsevišķu pasauli, kas kā nenoņemama mugursoma ir viņa īpašums - funkcionāls, dārgs, pazīstams, identitātei galēji nepieciešams. Uz šīs individualitātes, apziņas, racionalizētās funkcionalitātes fona tādas lietas kā beznosacījumu mīlestība, lojalitāte, eiforija, aizrautība, jaunatklāsme šķiet nefunkcionālas, nekontrolējamas un tāpēc pat bīstamas, jo ar savu bezpersonisko spēku var salauzt rūpīgi būvēto personības struktūru. Un, lai arī tās motivācijas, kas liek mums turpināt dzīvot, ir iracionālas (racionālais pats sevī nespēj motivēt), cilvēks par tām spriež no racionālas pozīcijas, kurā jārēķinās ar izmaksām un ieguvumiem, un lai arī iracionālais ir neizmērāmi svarīgāks par racionālo, racionālais nevar - nedrīkst - ar to operēt (ne racionāli apdzīvotajā telpā: iracionāla rīcība pieļaujama tikai tajā teritorijā, ko tam atvēlējis racionālais prāts - piektdienas vakaros/lauku mājās/guļamistabā/nakstklubā utt.). Un tā cilvēkam, kurš laika gaitā kļuvis vairāk apzināts, šīs dzīvībai būtiskās vērtības tiek atstātas otrajā plāksnē, lai saglabātu visu to, ar ko cilvēks ikdienā operē.
Kas tajā visā tik interesants? Daudz kas. Piemēram, tas, ka pieredzes atšķiras. Līdz ar to atšķiras attieksmes. Galvenokārt te domāju par atsevišķiem cilvēkiem - lai arī viena cilvēka ietvaros attieksmes, pieredzes un identitātes ir/var būt konfliktējošas. Un šādas attieksmju atšķirības rada konfliktus - gan iekšējus, gan ārējus - domājot par to, kas ir vērtīgs, kā rīkoties, ko aizliegt, kā mīlēt, kā ienīst utt.
Vēl ļoti interesants moments ir tas, ka ir iespējams nepaspēt gūt pietiekami labu pieredzi ar iracionālajām motivācijām, var nākties tās racionalizēt pārlieku agri. Mēs mēdzam runāt par nelabvēlīgām ģimenēm, par bērnības traumām, par neirozēm/fiksācijām utt. Dzīvībai svarīgās vērtības, ko piemēra labad varētu nosaukt par miesu, var nonākt tik skarbā vidē, ka nākas tām piešķirt stingru struktūru, iekšējās un ārējās attiecības - racionalitāti jeb skeletu. Un ar skeletu miesa var funkcionēt daudz labāk, bet tā ir pakļauta šīs struktūras kustībām - tā vairs nav amorfa masa, kas kā burkās audzēta gaļa guļ enzīmu zupā un bezbēdīgi dara savu darāmo. Skelets miesai uzliek atbildību - iet, kustēties, darīt, cīnīties par savu izdzīvošanu. Un, jo mazāk sekmējas šajos "barības meklējumos", jo agresīvāka kļūst struktūra ("skelets") un jo vairāk izdēdē miesa, līdz cilvēks var kļūt par ar ādu apvilktiem kauliem. Jo agrākā bērnībā tas notiek, jo kalsnāks cilvēks ir un jo grūtāk viņam tādu masu vispār uzņemt - un otrādi. Jo labāk sākotnēji attīstījies iracionālais, jo drošāka bijusi vide, jo vairāk miesa barota, jo mazāk tai ir nojēgas par to, ko tas viss maksā, kādiem skeletiem pa pasauli jāskraida, lai šo miesu piebarotu. Tā pašapmierināti aug augumā un pat grūtos laikos ar savu tauku masu (lasi - neironu inerci) tiek pāri bada laikiem, kas kalsnākām (lasi - racionālākām) būtnēm būtu iznīcinoši.
Savukārt, kā zināms no politikas, socioloģijas un tml. skata leņķu vēstures, kalsnie vienmēr ir apskauduši/ienīduši resnos, daudz augstāk par resnību vērtējot gribasspēku, darba tikumu un tml. (intelektuāļiem nožēlojami šķiet laiski, laimīgi, bezrūpīgi cilvēki, kuri nevar atskaitīties par savu pozīciju - nevar uzrādīt "skeletu"), kamēr resnajiem muļķīgi liekas tie "anālie" skeleti, kuri, no sevis nez ko iedomājoties, dara pāri sev un citiem, sēj bailes un konfliktus, runājot par diētām, kaitīgu pārtiku, skaistu figūru, par kaut kādām mistiskām "pievilkšanās reizēm" un tml. dūšbegu āshōlismu. Tā racionālais mūsos nicina iracionālā bezformību un ienīst tā pašapmierinātību, kamēr iracionālais ignorē racionālo, virzoties ar savu neizmērāmo inerci un gūstot baudu bez kādiem aplinkiem un kaloriju skaitīšanas.
Tad nu, kā vērojams vēsturē, darba ļaudis ir gribējuši gāzt sātīgos aristokrātus, kuri, savukārt cenšas turēt kalsno, kopš bērnības slikti baroto tautu zem tiem neatļautiem dzīvību nāvi izšķirošiem stobriem. Paralēli šim procesam novērojama kalsnā elite, kas ir "self made men", kas paši sevi veidojuši, kalsni kā Rokfellers, kā Rotšīldi, kalsni kā dižākie vēstures multimiljonāri, kas savām rokām cīnījušies pret savu miesu, negulētām naktīm un ignorētām slimībām raujoties pēc sava prāta uzburtajām vīzijām, lai, iedibinot savu varas pozīciju, neļautu aklajām, tuklajām vidusslāņa masām izraut kontroli no tām rokām, kas to radījušas un ar to lepojas - kā patenti, kā ģeniāli izgudrojumi, kas visiem atvieglojuši dzīvi, reizē padarot to seklāku, trulāku, liesāku. Tā prāts, kamēr nabadzīgs un kalsns, cīnās pret "iekārtu", laužot un postot visu, kas tam vispār ļauj pastāvēt, analizējot, kritizējot, apšaubot, iztaujājot, bet, ieguvis pārsvaru pār iracionālo, apmierinājumu, laimi un mieru meklējošo "dvēseli", uzstāda tai noteikumus, nosprauž robežas, izveido drošus rotaļlaukumus un normētas atpūtas stundas.
Bet, jau apzinātāk atgriežoties pie šī pārsprieduma tēzes, ir daudz vieglāk atteikties no lietām, kuras šķiet nicināmas vai nīstamas, nekā no tām, kas, lai cik arī garlaicīgas, veido cilvēka personību, identitāti. Ir vieglāk saprast, ka gribi paturēt savu mašīnu, uz 65% smuko sievu, Vācijā ražotos eļļas radiatorus un 120 latus vērto zelta gredzenu, nekā to visu atdot par, piemēram, brīviem vakariem pēc mazāk prasīga darba, kad appīpēties un pasmieties, iet uz mākslas izstādēm, skatīties filmas ar draugiem, pasēdēt mežā vai kārtīgi ēst tā vietā, lai ātri izrītu savus par pienākumu uzstādītos ēdiena šķīvjus, audzējot kuņģa čūlu. Līdzīgi, sāpīgāk ir pazaudēt 150 latus, nekā sastiept potīti. Un, lai cik ļoti sāpētu salauzta sirds (iracionālā motivatora spēcīga iedragāšana - viena no pašām bīstamākajām nelaimēm), vieglāk ir nodot tos, kurus mīli, nekā apzināti piekrist dažām stundām briesmīgas spīdzināšanas (kura pirms tam tiek aprakstīta tā, lai tu zini un saproti, ko tev maksās "tik muļķīga varonība"). Sāpīgāk ir tērēt skaidru naudu, nekā debetkarti, kuras pašreizējo "tilpumu" nezini. Var neaizbraukt slimnīcu pie mirstošas mātes, jo tā vietā briest 70% iespēja pārgulēt ar priekšnieci (paaugstinājums!!!).
Iracionālais, bez šaubām, reizēm uzvar racionālo. Bet tas, kāda ir šo spēku attiecība, kur ir tas "slieksnis", kritiskā masa, pie kuras tas notiek, ir atkarīgs no racionālā spēka, no skeleta strukturālās integritātes, no cilvēka "liesuma". Racionālais vienmēr pirmkārt izvēlēsies racionālo. Ja skelets uzskata, ka miesa kādā leņķī nebūs spējīga izturēt realitātes triecienu un tā ļaus skeletam ciest, tas rīkosies uzmanīgāk, lai miesa ar savu inerci neietriec kaulu realitātes stūros, pret kuriem tas salūzīs. Skelets miesai ļauj vaļu tikai tik, cik tas nekaitē skeletam. Un miesa rīkojas līdzīgi - tā pati sevī ignorē skeletu. BET - realitāte veido racionalitāti un tās stiprību, un, kad reiz kauls ir izveidojies, tas nepazūd. Iracionālais var uzstāt uz bezrūpību, bet racionālais zina, ka bezrūpība to iznīcinās. Tā nu, kamēr pietiek iracionālās motivācijas tupināt dzīvot, kamēr racionālais spēj nodrošināt emocionālo izdzīvošanas minimumu, tas neizies uz kompromisiem. Un tā, beigu beigās, daudz vērtīgākais (iracionālais, neapzinātais, piepildošais, dzīvinošais) tiek pakārtots kvantificējamajam - sociālajam statusam, ienākumu līmenim, izskatam, drošiem paradumiem, ideju struktūrām utt. - pat ja tas viss ir daudz nevērtīgāks par vienkāršu laimi.
Un, kā visas tās mūsdienu idejas par planētas glābšanu, racionālajā var rasties globāla krīze, sapratne, ka bez iracionālā nevarēs. Un tad sākas ļoti viltīga tirgošanās, jo arī racionālais grib izdzīvot, kas bez iracionālā platformas nav iespējams. Kā atrisināt tik bezcerīgu dilemmu, kad cilvēkam vai nu jāatsakās no kontroles pār vidi, vai arī jāiet bojā kopā ar to? Es labāk sēžu ar laptopu un skaņu sistēmu šodien, nekā nodrošinu saviem mazmazbērniem aizraujošu dzīvi Vecrīgas aizaugušajos silos.
P. S.
lol, kkā gari iznāca
tl;dr mēs labāk gribētu 3 vēlēšanās, nekā bezgalīgi daudzas
P. P. S.
Vispār, šķiet, es nedaudz novirzījos no savas domas konkrētības vispārējā pašsaprotamībā. (Nebiju plānojis tik ilgi par to vārīties.) Fascinējošais konkrētajā domā ir tas, ka labprātāk gribas mazāku, bet zināmu labumu, nevis loteriju ar nezināmu, bet "baigi labo" balvu. Turklāt - jo mazāka laimestu pieredze vai jo sāpīgāka zaudējumu pieredze, jo mazāks zināmais labums apmierina. Un līdz ar to par svarīgākām vērtībām kļūst tās, kuras spējam ikdienā nomērīt un kuru riskus spējam aprēķināt, ne tās lietas, par kurām raudam Holivudas filmās un kuras, lai cik arī skaistas, ir neaptverami, ar savu ikdienu vai dzīvi kā tādu nesalīdzināmi milzīgas.
P. P. P. S.
Nē, cits tl;dr dirsā draudzību, addod manus 24 saņus!
kkā tā, vot, ir dzīve n šit. dirsā mīlestību - es negribu dalīties ar saviem pončikiem!
P. P. P. P. S.
Un tas viss būtu boring un pokuj - līdz brīdim, kad visa šī cīņa sasniedz to kulminācijas brīdi kā tajās pašās Holivudas filmās, kā kkādā LOTR, kad "labie" nostājas pret "sliktajiem" ("sirds" pret "galvu") un tad var sākt skatīties, pat nezinot sižetu, jo, cīņai notiekot tik nepārprotami, vairs pat nav nepieciešama sevišķa iedziļināšanās, lai justu līdzi. Filmās, kas veidotas, lai mūs iedvesmotu, protams, redzam, kā labie, tā kā viņi ir labie, ir pašaizliedzīgi, drosmīgi, pacietīgi, draudzīgi, skaisti un ēteriski, kamēr ļaunie, tā kā viņi ir ļaunie, ir viltīgi, nodevīgi, meistarīgi, bruņoti, neglīti, tumši un, atšķirībā no labajiem, vairāk alkst uzvaras par katru cenu, ne taisnības un godīgas cīņas. Tradicionāli filmās/pasakās labais uzvar un ir "happily ever after". Bet tas ir tikai labākā scenārija modelis. Reāli var uzvarēt arī ļaunais, un viss var nosprāgt, lai paliktu miris "līdz pat šai baltai dienai, jo vēl aizvien ir miris".