12:55 - Žurčiks
Moš palaist modīgu pesimisma blogu, tādu lielu un krāsainu, ar sponsoriem, banneriem un integrāciju "f" un "t" un "dr.lv" un "g+"? Radīt profesionālu, intelektuāli kvalitatīvu un emocionāli bezcerīgu platformu, kurā attīstīt pesimisma domu Latvijā, veicinot kultūras izaugsmi un identitātes nostiprināšanos.
Pieejama arī sludinājuma sadaļa pasūtījuma pašnāvībām.
P. S.
Nē.
17:09 - wicked game
Saskaroties ar brīvā savvaļā rittošās dzīves disfunkcionālo pusi, ar to, kurā cilvēki bļauj, kurā kaujas, kurā iesprostots niknums - dienām, dusmas - mēnešiem, skumjas - gadiem, kā ieraugot melno obelisku, visādi citādi it kā tik normāli funkcionējošais pērtiķis uzdod iznīcinošo jautājumu "kāpēc?".
"Kāpēc" ir kā ticami nāves draudi, kā pistoles stobrs pakausī. Es zinu "kāpēc". Un ko tālāk? Pasaule bauro uz tevi, ģērbusies uniformā, nokārusies medaļām un ieročiem, - spiež pakausī stobru un pieprasa: "KĀPĒC!?" Un tas, ko viņa grib dzirdēt, nav skaidrojums. Es zinu kāpēc. Es saku. Pļauka pēc pļaukas, tāpēc pēc tāpēc, bet tik un tā - KĀPĒC? Kā degošā lidmašīnā histēriska mātīte, krampjainām rokām lauzdama tavu pēc atrisinājuma alkstoši sagrābto plecu bļaudama: "DARI TAČU KAUT KO!" Kaut ko? Srsly?
Kāpēc!? Es zinu kāpēc. Un tad? Es zinu, ka mēs visi sadegsim dzīvi, es zinu, ka mēs ietrieksimies zemē un izšķīdīsim pret miljonus vērto interjeru. Es zinu, ka šaujamais ir pielādēts, ka stobrs, ko neredzu - jūtu - pakausī, un lādiņš ir īsts. Es zinu, ka mani nošaus, jo viss, ko es zinu un saprotu, ir nekam nederīga atbilde uz nekam nederīgu jautājumu.
Ja cilvēku sasien, noliek uz bedres malas, no kuras paveras skats uz pūstošiem tūkstošiem uzvalkos, kleitās, šortos, ar uzplečiem, aproču pogām, ādas jakās, džinsu vestēs, vatever, uz kailiem un apģērbtiem Tāpēc - kad tevi nostāda neatgriezeniskā pozīcijā un pieprasa atskaitīties, it kā tas ko vēl mainītu, tad tā ir vien rotaļa ar nolemtu uzvarētāju, vien spēlēšanās, spīdzināšana, joks. Nelabs joks, slikta spēle ar nosaukumu "Kāpēc?" ar pančlainu "Tāpēc!", bet katrs mēģinājums atbildēt ir lūgums atbrīvot, katrs tavs "tāpēc" ir lūgšanās pēc šāviena.
It kā tas kaut ko atbildētu. Viss, ko šī ļaunā "kāpēc - tāpēc" rotaļa dod, ir kaut kas, ar ko aizpildīt prātu, pirms paliec tai bedrē - starp pūstošiem tūkstošiem viens. Un tu spēlē tūkstoš un vienas nakts pasakas ar cinisku, aukstu un nejūtīgu lādiņu, kas kādreiz nu rībēs kā aplausu vētra - par labiem un veltīgiem skaidrojumiem vai stabili cinisku joku - pilnīgi bezjūtīgu noslepkavošanu. Un, jo vairāk tu būsi centies, jo saldāks nāvei tavs zaudējums. Šeherezāde bez laimīgām beigām. Būtu nu paklusējis.
17:24 - nelabums
Ja pietiktu spēka, varētu paskatīties (vai uzvest) kādu fantastikas skeču/lugu/īsfilmu par padomju maukumāju, tādu ar standarta birokrātiju un derdzīgu, resnu skolotāj-konduktor-pārdevējas tipa bābu (madāmu) aiz letes. Kā nāk tramīgi vīri pelēkos kostīmiņos ar portfelīšiem un bāba nicīgi mauro kko along the lines of: "Nu, ko? Ko jums vajag? Seksu? Atnācāt pisties? Kas - jums darīt nav ko? Nu, labi... Ja reiz tā... Kāds jūsu tēva vārds?" utt.
19:22 - just sayin
Depresija prot kļūt tik tumša, ka nemaz neredzi, cik īstenībā viss ir slikti.