11:42 - tvaiks
Tā kā tik ļoti rudenīgi līst, drīkst tādas lietas teikt. Tāpat jau pateiktu...Es nāvīgi ilgojos. Tā, vot, īsnībā ir. Vnk ārprātīgi ilgojos pēc lietām, kuras ar katru dienu paliek aizvien tālākā un neazisniedzamākā pagātnē. Pēc cilvēkiem, kuri jau sen ir daudz vecāki, nekā tos atceros. Pēc vietām, kuras droši vien jau ir mainījušās. Pēc jūtām, kuras esmu amputējis un varbūt nekad vairs nespēšu sastapt nekur citur, kā vien phantom sāpju nomoda murgos.
Tā ilgošanās aizblietē visu tagadni, ka vairs nepaliek vietas. Cerībai nepaliek vietas. Visas cerības cer uz to, kas nekad vairs vai vēl nebūs. Ļoti kā Po "Nevermore".
Tā, vot, īsnībā ir.
Un beigās pat tā, ka gribas pārtraukt turpināties, lai tikai tā distance no visa, kas ir bijis labs, pārtrauktu palielināties.
Pārāk sen nav radies nekas skaists un spēcīgs - viss ir nosmacēts dīglī. Pagātnes nezāles. Riktīgi monstri.
Turklāt, es taču atceros aplam. Reizēm atrodu, ka tos stāstus, kas man ir tik dārgi, nevilšus, it kā pa sapņiem, esmu uzģenerējis kādā sevišķi maldīgā brīdī. Tas it kā būtu zināms, ka atmiņa ir ļoti fiktīva un pēc savas dabas visvairāk pielīdzināma sapnim. Mēs melojam, melojam, melojam... un it kā viss turpinās un notiek, bet vienā brīdī vēsture ir tiktāl pārrakstīta, ka tu sāc ticēt Paradīzēm un Grēkiem un Dieviem un Runājošām Čūskām, un tas viss sāp. Un pat tad, kad izdodas tādas loģiskās ķēdes pārraut un atsvabināties, tas melnais kosmosa tukšums neaizpildoties aizsūta atpakaļ verdzībā, atpakaļ visā, kas neļāva turpināties. Atpakaļ pašizdomājušos stāstos.
Nav izslēgts, ka citādi nevajag būt. Ja reiz šādi ir, tad tā tam arī ir bijis jābūt. Ne "priekš kam", bet tā vnk ir. Tas, ka es varu iztēloties lietas citādāk, nenozīmē, ka tām būtu jābūt citādāk. Protams, liekas, ka "kāpēc es?" un "ne jau es" ("tevi cits kāds sameklēs, un varbūt arī tā mīlēs", Tranzīts, yo), bet tāda tā dalītā daba.
Līst kā visos tajos manu neuzticamo atmiņu rudeņos. Kā tajās siltajās tēju virtuvēs. Kā vasaras brīvlaiku balkonos. Kā divatā zem segas. Kā stopējot vienam pa milzīgu bezcerības karti ar neizskaidrojamu jaunības pašticības lādiņu, kurš apsola visu pasauli - vēl tikai mazliet vēlāk. Tūlīt pēc šitā lietus. Kad smagums kā ūdens no asfalta pacelsies gaisā karstajos saules staros. Un es atceros to, ka ir jābūt tā, kā nekad vairs tā arī nebūs.
