23:51 - kliņģerots
drošien nav riktīgi tas, ka drīzāk gribu nevis nemirt, bet gan mirt pēc iespējas drīzāk. sorta. nāve nav tā lieta, uz kuru visu dzīvi skatīties no attāluma. savukārt, nāves tūlītējamība jeb tūlītējā mirstība pieprasa attiecīgu attieksmes leņķi un bio-ķīmiski-neiroloģiski-psiholoģiski-fiparalēlās pārliecības, emocijas, trajektorijas - viss jāievada puslīdz līdzīgās sliedēs. citādi garīgais skudrupūznis rāpo pa ādu un niez.
riebuma un iekāres rūgtais reibuma dzēriens. gribas, lai slikto garšu nomaina bezrūpīgs vieglums. šķiet, vesternos parādās veids, kā dzīvot šodienai, gan ejot uz darbu, gan uz ielas - šauties ar dvēseles konkurentiem. urlas kaut ko saprot. viņos ir kaut kāds nemirstības gēns. bet ticu, ka tas ir balstīts fiktīvās struktūrās, kas iznīcināmas ar mazāko intelekta pieskārienu. tā nu jālien līdumi un no zemes jārauj prāta izkapts apcirsto koku spoku zarainās saknes. un kā lai planētu neizrauj. un kā lai nenovīst roze.
mazās, trauslās un iznīcināmās nevienam no šejienes neredzamās dzīvības planētas. tu eksistē tikai tad, kad tu traucē. un kā lai te neizrauj pats sevi? varbūt priekš tam ir no ziliem vakuuma apvāršņiem izrauta "mīlestība". ideja par to, ka planētas var arī apvienoties. kaut fiktīvi, tomēr funkcionāli, paliekot atsevišķas, bet mainoties resursiem, kuri parasti katram ir tikai savi. un tā nu, viens otram no pakauša izlasot utis, divi, kas viens otram tik viegli var apgriezt sprandu, spēj nenogalināt sevi un izdzīvot tā, ka izdzīvot vairs nav svarīgi. cik liela nasta ir otrs? cik liela ir lapsa? un čūskas apēsts zilonis? un jēriņš? varbūt ir lietas, kas vienkārši jāzīmē, līdz izbeidzas zīmulis. tikai baisi, ja tas, ko tu zīmē, vairs neesi tu pats, un grafīts var beigties brīdī, kad otram vēl esi uzzīmējis tikai pa vienai acij un ausij, pāris pirkstus, pāris matus nelāgās vietās... un viss.
nav atrisinājumu. ne tādu. ne izdomājamu. kauliņi ir mesti neatkarīgi no visa. un varbūt ne atrisinājums, bet mūžīgs un iekšēji vietumis puslīdz noslēgts risinājums ir garantēts.
un arī lode galvā to neaptur, bet tikai apstiprina. jo tā tam ir bijis jābūt. kā dzērājam traktoristam, kurš nebūtu bijis nekas cits, pat ja šo dzīvi nospēlētu kā neticami sliktu lentu divas vai miljards reizes. realitātes lietu plūdums, pat ne lietu, varbūt lietus, varbūt lielums, varbūt liekums, nesadalītais neaptveramības raksts maza cilvēka vēl jo mazāko smadzeņu maziņā kaktiņā pieprasa izmainīt visu to aparatūru, kas aprēķināta kalpot daudz trulākām un abstraktākām lietām. kā lai to izdara, neizravējot to, kas ir centrā un neapdzēšot pasaules sauli? nekā. viss notiek pats. neviens vēl nezina - kā. bet tā. tā būs. būs vienmēr. vienmēr netkarīgi no visa.