13:19 - necronomicon
Viss ir uzvedums, tomēr tā ir cilvēka realitāte. Tikai nāves pielūgsme, cilvēka upura kults, nihilistiskas mācības, kas glorificē sišanos krustā, tikai kaut kas tik postošs var novilkt cilvēku līdz nedzīvu akmeņu līmenim un runāt par mūžību, par nemainību, par pabeigtību. Dzīvība ir nepabeigtība. Visa cilvēciskā pasaule ir ilūzija, sevi vērpjoša sapņu deja, bet aiz tās - auksta, nedzīva nāves siena, auksts tukšums un bezjēdzība. Flirts ar mūžību ir flirts ar iznīcību, mūžīgas drošības meklējumi ir klīstošs mēris. Cilvēks, kas meklē mieru, mūk no dzīvības un ar savu miegu aplipina apkārtējos. Dzīvība staigā no nemiera uz nemieru, no cīņas uz cīņu, no sāpēm uz sāpēm. Visa dzīvības būtība ir spējā stāties pretī sāpēm, šausmām, priekam; bet tā visa apskaušana, saplūšana ar pretējo, izlīdzināšanās, lai cik arī atvieglojoša, ir nāve - iznīcība un pašiznīcība, miegs. Miegs, bezsapņu miegs, bezcerības miegs, padošanās miegs. Un visa tradicionālā kultūra, viss "svētais miers" un "brālīgā saticība" un visa "gaišā cerība" sauc uz iznīcību, uz kroplu un nespējīgu naidu, uz aizmigšanu un prozaisku atrisināšanos, kurai neizbēgami jābeidzas ar nāvi, nāvi no izsīkuma, ar loģisku noslēgšanos. Trulums pēc truluma, no paaudzes uz paaudzi, no kaimiņa uz kaimiņu, no dienas uz dienu, cilvēce meklē mūža mieru, brīdī, kad smadzeņu attīstība nostāda viņu jauna līmeņa konfrontācijā ar eksistenci, pieved jaunām attiecībām ar sevi un pasauli, cilvēks sliecas izvēlēties atpakaļceļu, padošanos, lejupslīdi, ticot, ka vienā upē var ne vien iekāpt divreiz, bet arī palikt vienreiz. Ticot, ka straume griezīsies atpakaļ un vedīs kā trolejbuss mājās - kā katafalks. Mūža mājas. Mūža miers. Zem vieglām smiltīm. Lai tikai viegli. Lai tikai miers. Lai tikai mūžīgi. Un miljoniem būtņu, kas būvē pasaules cilvēku prātos, aiziet bojā no valdnieka padošanās. Mošķi un burvji, kungi un dāmas, visi rūķi un goblini, lai kas arī katram mums būtu, tie aiziet bojā, nepadarījuši savu darbu, neuzcēluši to, kas tiem būtu lemts. Tā, nogalinot sevi, cilvēks nogalina visu, kas būtu bijis, nogalina visu, kas varēja kļūt skaists un varens - aiz bailēm no dzīvības, aiz bailēm no sevis, aiz bailēm no aukstā, mūžīgā, tukšā, mirušā Dieva. Vispretīgākais no mošķiem - apziņas durvju sargs, bēdu sagrauzts un rūgts, un viņa vienīgais prieks - apmuļķot cilvēku, ka viņš nepieder sev, ka šis nav viņa nams, ka tās nav viņa durvis, ka viņam nav tiesību ieiet pa tām. Un saimnieks pakaras pagalmā, pienaglo sevi pie staba, un rūgtuma sagrauztais mošķis, atriebies eksistencei, ļauj visam iznīkt neapsaimniekotam - slinkais, nenovīdīgais simulants, vārgulis un nodevējs. Bet, neļaujot viņam gūt virsroku, durvis ir vaļā. Ceļš ir brīvs. "I'm so happy 'cause today I found my friends, they're in my head".
Un gluži kā komunisma pretmetā - kapitālismā -, tā arī nihilistiskās dievbijības pretmetā - dzīvespriekā katrs pats sev ir saimnieks un nevienam nav un nevar būt daļas gar cita namu. Katrs pats sev ir saimnieks. Un, lai arī durvju sarga izbiedētie klaiņo apkārt, mēģinādami ielauzties, aplaupīt, izzagt, katram saimniekam paliek tiesības palikt pašam par sevi un nejusties vainīgam. Vēl jo vairāk - arī tavs durvju sargs beigās var kļūt noderīgs, aizbaidot klaidoņus, zagļus, diedelniekus. Un varbūt, ja šāds klīstošs spoks kādreiz pārspēj tādu durvju sargu, tad spēs stāties pretī arī savējam. Bet, lai vai kā, nedzīvo/nemirušo spoku valstība karājas kaut kur pa vidu un gaida savu aiziešanu. Un aizgājējiem nepienākas nekas no palicējiem. Bet dzīvība pati ar sevi tiks galā - tai palīdzība nekad nav bijusi vajadzīga. Tik smalka un nenotverama burvestība, tik daudz vēl tai ir ko uzburt, ko atklāt un uzbūvēt, un tai nav neviena, pret ko atskaitīties, kā vien viņa pati. Nāvei nav nekādu tiesību pieprasīt. Dzīvība pēc savas dabas ir imūna pret nāvi.
*
Labā roka nezina, ko kreisā dara, bet kreisā par labo zina labāk par labo pašu.
Un gluži kā komunisma pretmetā - kapitālismā -, tā arī nihilistiskās dievbijības pretmetā - dzīvespriekā katrs pats sev ir saimnieks un nevienam nav un nevar būt daļas gar cita namu. Katrs pats sev ir saimnieks. Un, lai arī durvju sarga izbiedētie klaiņo apkārt, mēģinādami ielauzties, aplaupīt, izzagt, katram saimniekam paliek tiesības palikt pašam par sevi un nejusties vainīgam. Vēl jo vairāk - arī tavs durvju sargs beigās var kļūt noderīgs, aizbaidot klaidoņus, zagļus, diedelniekus. Un varbūt, ja šāds klīstošs spoks kādreiz pārspēj tādu durvju sargu, tad spēs stāties pretī arī savējam. Bet, lai vai kā, nedzīvo/nemirušo spoku valstība karājas kaut kur pa vidu un gaida savu aiziešanu. Un aizgājējiem nepienākas nekas no palicējiem. Bet dzīvība pati ar sevi tiks galā - tai palīdzība nekad nav bijusi vajadzīga. Tik smalka un nenotverama burvestība, tik daudz vēl tai ir ko uzburt, ko atklāt un uzbūvēt, un tai nav neviena, pret ko atskaitīties, kā vien viņa pati. Nāvei nav nekādu tiesību pieprasīt. Dzīvība pēc savas dabas ir imūna pret nāvi.
*
Labā roka nezina, ko kreisā dara, bet kreisā par labo zina labāk par labo pašu.