Likās, ka viss ir vienkārši, viss vienkārši ir. Bet, kad visa kļuva par daudz, mēs ņēmām pa gabalam nost. Mēs sākumā noņēmām prieku, tas pirmais piekrita nestrīdēties un tā arī labprāt aizgāja - ar prieku. Tad tā kā sametās tumšāks, bet nebija prieka to ievērot. Tas nav kas tāds, ko gribas sev likt aiz auss vai paturēt paurī. Joprojām bija par daudz. Vēl bija palicis gana daudz baiļu. Visos pieejamajos veidos - skumjas, ilgas, dusmas, raizes, skaudība, riebums un kaudzēm vēl citas. Mēs sākām mest projām tās. Bet to bija tik aplam daudz, ka tas mums aizdeva dusmas. Tad, dusmām rodoties vairāk, uzmācās raizes un riebums. Kopā ar trauksmi un izmisumu, dažādām skumjām un nogurumu, ar vēl visu ko citu tas gāzās lielajā kaudzē, jo vairāk un vairāk. Mēs aizaugām ciet no bailēm, mēs aizpampām, pieblīdām, apskurbām, palikām teju vai akli aiz nepārredzamiem tumsas kalniem. - Vai atceries prieku? - jautāji. - Atceros. No tā nu gan mēs daudz labāk tikām vaļā! - lepni vīpsnāju pretī. Mēs gribējām smieties. Mēs gribējām raudāt. - Varbūt neatceros vis, - piebildu, redzot tevī savas sāpes Mēs gribējām izmest to visu, bailes un skumjas, un ... kas gan vairs zina, kas ir tas viss. Un tad paliktu... paliktu... vieglāk? Vienkāršāk? Un kas gan vēl paliek bez visa? Nekas? Mēs sēdējām pārguruši ar netīrām, sāpošām rokām, un nebija prieka. Gandrīz vienkārši. Vienkārši nebija prieka. Un visa bija vēl vairāk. Milzīgās kalnu grēdās kā pazudis ceļinieks mēs katrs palikām viens, lai gaidītu - sauli vai kaut ko citu, kas atgriezīsies no vietas, kur nesniedzas mūsu atbalsis, lai gaidītu. Lai gaidītu. - Vai tu vēl atceries prieku? - mana atbalss ievaicājās. - Vai prieks vēl atceras mani? - es atbildēju. Bija tumšs. Un es paliku gaidīt. Bet kur palika prieks? Un kur paliki tu?