÷

22:35 - atspulgošanās

Mazie, domīgie pērtiķēni. Tu tāds stāvi kantainā plākšņu pūznī pie trubiņu avotiņa, pie trubiņu ugunskura ar māla gabalu rokā, tajā - gada karstākajā laikā savākti, izkaltēti augi, virsū uzliets līdz vārīšanās temperatūrai sasilis ūdens - ar spriegumā uzkarsušu metāla gabalu uzkarsēts.
Kantainas pērtiķa domiņas, apaļu pērtiķa jūtu stūrainās kopijas, gar malām melnas, pa vidu līķbaltas. Divas pasaules - viena iekšā, otra ārā, bet trešā, kas sacer tās divas. Apcer. Daļēji aptver un apķer, ka neķer, nelec, nepiedur. Nepārkož cieto riekstu - ne zobu, ne nagu, āmurgalva, stūrains kā klucis, pērtiķēns iesprūst ar tēju, ar virtuvi iesprūst sev galvā.

Bēres rīko priekš tam, lai pārvērtētu savu paša dzīvi. Nē, tomēr bēres rīko, jo mēs pārvērtējam savu dzīvi. Dažus Zemes riņķus ap Sauli pēc tūkstošiem miljonu tādu pašu. Es, es, es, er, neizbēgamā pilnība, prāts kopē un kopē, līdz viss paliek melns un balts, visas krāsas ir izzudušas un esība dalās dzīvībā/nāvē. Nomodā/miegā un sāpēs un baudās. Viss paliek dalīts uz divi, kvadrātos, aplīšos, un pērtiķis neredz vairs nejaušu līniju formas. Ne‏dzird nepazīstamas skaņas, neredz nepazīstamus krāsu toņus. Neēd neko citu. Neiet nekur citur. Negrib neko citu, kā tikai pēdējo kopiju, to kopiju, kurā vairs nebūtu pēdu pat no melna un balta, grib melnu un baltu, lai izmestu melno. Lai atrisinātu karu - uz ārējās pasaules rēķina - ar iekšējo. Lai atgrieztos sākumpunktā. Lai krūzīte pārvēršas mālā, lai tēja pārvēršas augos, lai izlietnē gariem, kā FSM, pirkstiem tavām rokām pieskārtos upes un jūras, un ezeri. Lai tiktu prom no visa, kas tos atgādina - tikt pie pašas īstenības, kur nekas nav jāatceras, kur ne pēc kā nav jāskumst, kur nav jāilgojas pēc pilnības, jo no sirds pilnības vairs neko citu kā to, kas ir, nevar vēlēties. Ne tāpēc, ka balts (tāds nav), pat ne tāpēc, ka krāsains, nē - tāpēc, ka citādāk nevar būt. Ir tā, kā ir, tik ļoti, ka tu pat nevari izsmelt, mazais, vairs ne tik domīgais pērtiķēns nav spējīgs izstrebt visu to putru, kas viņu ievārījusi.
Un kopijas kļūst tikai ceļazīmes, un pat kopijas dzeltē ar krāsu. Ar tagadēju, ne tādu, pēc kuras jāilgojas, ar tādu, ko redz, nevis atceras, prot, nevis saprot.
Bet tādam pērtiķēnam papriekš ir jāsaprot. Jāsaprot, kā veidojas līdzsvars, un kāpēc viņš gāžas uz vienu pusi. Uz vienu no neskaitāmām, bet pusi. Un bez pamācībām jāsāk kūleņot trakā cīņā ar sevi, ar šķībajām kājām. Jo sēž tikai tas, kurš necīnās, kurš nekrīt, tas, kurš neiemācīsies stāvēt. Pat ne virtuvē ar tējas krūzi, pie izlietnes, pie plīts. Pat ne tik daudz, lai kārtīgi apsēstos.
Sēdēt ir jauki. Reizēm pienāk labs laiks apsēsties.

• Saki