Šodien es jutos kā pievienojies Vonnegūta "nebeidzamā izbrīna draudzei".

Izlēmu mazliet pastaigāties, ja jau tik jauks laiks. Devos prom no "mīlīgi mājīgās" skolas ēkas diezgan neierastā virzienā - gar 4. tramvaja pieturu, tad paralēli tramvaja sliedēm no Kalnciema ielas uz Botāniskā dārza pusi (kur kaut kad būs jārealizē jauka fotopastaiga, ja jau dienas pirmajā pusē ir iespējama tāda saule un apgaismojums, kādu tur reiz novēroju). Mārtiņa baznīca uz draudīgu padebešu fona, kapsētas žogs, tā lieliskā un košā koka māja/viesnīciņa/kaut kas un citi brīnumi pa ceļam...
Par muzikālo fonu rūpējās Comus - First Utterance (tikai tagad sāku kaut kā aptvert šo albumu), kas īpaši efektīgi izklausījās, ejot gar kapsētu un vērojot zālē ieaugušos pieminekļus.
Izbrīns izpaudās kā nepārtraukta apkārtējās pasaules vērošana. Laikam jau dīvaini no malas, ja kāds iet un groza galvu uz visām pusēm visu ko pavadot ar skatienu. Hahā, whatever, lai jau pilsonīši pabrīnās.
Sassodīts, viss visapkārt tomēr ir kaut kas, aptveriet taču to, cilvēki... Redzēju daudz fotogrāfiju, kas nav uzņemtas, es pat apdomāju, kas tur varētu sanākt, jau paskatoties uz to pusi. Daudz tādu skatu šodien.
Nonācu dzīvoklī no tās pašas puses, kur gāju pirms...neatceros, tas jau šķiet sen.

Hmm, vispār jau vakardiena, vakars, šodiena...hmm. Tā ne skumji, ne priecīgi, bet labi. Ai, viens no maniem dabiskajiem stāvokļiem, sen nepiedzīvots. Sajūta arī kaut kā tā, ka būtu "kaut kur pakāsusies daļa iekšējā ļaunuma".
Redzēs, kas būs tālāk.

Neizturēju un nopirku šnabi...
Ptfu, t.i., iegādājos Žebera krājumu "Šnabji/Blaknes". :D

Un šodien tiku pie Jerofejeva "Maskava - Gailīši"

Turpinu aizsākto tēmu :D

Kā gadu iesāksi, tā... :D
njā, varbūt pietiek vienreiz dzert?

(kaut kā apnicis man saņemt komentārus, vai nezinu, kas. Lai katrs kaut ko padomā un nesaka man neko, es laikam negribu zināt.)

skriet un kliegt.



lai pļavas lido pretī

Metallica un alus, bļe.

(vispār mans "liriskais es" visu iepriekšējo nedēļu pamatīgi iekšēji lamājās, šonedēļ vajadzētu būt labāk, vismaz pēc tādas sestdienas/svētdienas, kas sākās jau ceturtdien...)

"Never stay out drinking
no later than two
(two thirty...)"

tāmmm. visāds rakstāmais, varbūt sanāks kāds garš un pusbezjēdzīgs ieraksts


Atkal domājot par visu to sviestu, kas man ir galvā, dažreiz bail sametas. Ja jau ir absolūti draņķīgi brīži šonedēļ un pietiekoši, tad jau sliktāk būt vairs nevar. Par to var tikai dzert, sasodīts :D
Nu kamdēļ gan pēc 3 days of whiskey&live music dažādās kombinācijās uzrodas tāda kā nelaimi vēstoša komēta, kas viduslaikos biedēja mazos ļautiņus? Un tai komētai ir kaķa aste... Eh, ai.

Bet šodien filozofijā uzradās doma, ka viduslaiki patiesībā bija gaišs un apgaismots laikmets, jo viņiem bija gaisma no degošām raganām :D Pfff, sviestaināk jau vairs nevar (bez palīglīdzekļiem droši vien...)

Ak, par sviestiem...

Kārtējo reizi blenžot tukšumā vai, šķiet, šajā gadījumā, cītīgi apskatot savus plakstiņus no iekšpuses, cenšoties pārslēgt saprātu stand-by mode, radās, lūk šāda teorja, kura noteikti nav ne mazdrusciņas oriģināla, jo kāds to jau ir izdomājis pirms manis:

Tātad.

Cilvēks pirms miljardiem gadu bija bezķermeniska, augstāka būtne, sastāvēja, piemēram, no plazmas vai kaut kā tāda, nezinu, kā to apzīmēt, vai bija enerģijas sakopojums, doma, kaut kas tamlīdzīgs. Tātad pilnīgi brīvs un neierobežots, bezķermenisks. Bet tad kaut kas nogāja greizi (jo viss labais tik un tā reiz beidzas) un cilvēcei nācas doties izsūtījumā, šāda eksistences forma kaut kādu apstākļū dēļ kļuva apgrūtināta un bija jāmeklē kāds patvērums, ķermenis.
Par tādu kļūva Zeme, kur par vispiemērotāko patvērumu tika uzskatīti (vai par mazāko ļaunumu drīzāk...) primāti, kuros tad nu cilvēki iemiesojās.
Taču, lai uzturētu šos ķermeņus, viņiem nācās tiem piemēroties.

No tā izriet viena no galvenajām (noteikti totāli bezjēdzīgām, ja tā vēlaties) domām šajā visā: tas pērtiķķermenis nebija piemērots cilvēkiem un saindēja tos ar savu ietekmi. Tā cilvēki pamazām kļuva tādi, kā ir tagad. Nolaidušies līdz sava ķermeņa līmenim.
Cilvēkiem nācas izdomāt veidus, kā šos ķermeņus uzturēt. Tā izdomāja valdību, naudu, politiku un pārējos mēslus. Bet pa to laiku pērtiķķermeņa ietekme tikai auga, jo, izmantojot cilvēku saprātu, ķermeņiem bija iespēja samaitāties vēl vairāk un ar daudz izsmalcinātakiem paņēmieniem.

Nākamā pamatdoma - ir cilvēki, kas to kaut kā apzinās, jo laika gaitā, tas bija pagaisis no cilvēces kolektīvās atmiņas vai kaut kā tāda. Cilveki, kuriem šķiet, ka tā nebūtu jābūt. Un viņi meklē izeju dažādos veidos - reliģijā, ticībā reinkarnācijai un pēcnāves dzīvei, apziņu paplašinošos līdzekļos, miesas noliegšanā utt. (Mamudismā, varētu piebilst :D skat. iepriekšējo ierakstu.)
Jo cilvēks, atgūstot agrāko formu, kļūtu pilnīgi brīvs, doma, kam nevajag valstis, robežas, likumus un visu pārējo. Cilvēks kļūtu pasaule, kas varētu pastāvēt vai vienatnē, vai brīvi komunicēt ar citām apziņām pilnīgi neierobežotos apjomos.
Tā, lūk.


Bah, too much Arthur C. Clarke & smth like that in my dumjā galva:D

Sveicināti, mani biedri-iekš-eksistences! Lai jums jaunajā gada veicas ar augstākā Džambas punkta sasniegšanu! :D (http://www.hipiji.lv/citas-subkulturas/mamuda-muzam-dzivs.html)
Un lai sniegs un būdiņa, kur atgriezties, jā.

Te ir auksti un salst rokas, apkārt visādas skaņas, pārsvarā jau Dream Theater. Lai novirzītos no tēmas, padalīšos priekā, ka nejauši izdomāju kā nospēlēt kaut ko stipri līdzīgu Interstellar Overdrive ievaddaļai (kad nav interneta, bet ir ģitāra un ausis, ne to vien var sadomāt). Tad tik jāpaņem tukša baterija slaida vietā un lai dzimst psihodēlija... Gribu hipnotisku bungu pavadījumu vienpadsmit minūšu improvizācijai.

Pārvietojot domu šajā virzienā - dabūju noskatīties Latgalītē iegādāto Pink Floyd London 1966-1967 DVD, mmm, projektorā ir spēks, man tādu vajadzētu. Tā arī dzima doma par varbūt kādu psihodēlijas vakaru piedevām. Turklāt (kā man patīk sakritības) tajā brīdī man bija tas krekls, uz kuru jau paskatoties jūties kaut ko salietojies :D

(stulbi, pašam jau paliek karsti, bet rokas tik un tā salst. bet es vēl netaisos rakstīt cimdos.
skan daudz laaa laa- laa -laaaa daudzslāņainas multitracked vokālās izdarības no Queen)

Gads pagaja, gadskaitlis tika nomainīts. Nezinu, nav nekādas sajūtas, ka tagad esmu uz kaut kādas starta līnijas nezin kam. Muļķības. Pamazām nonāku dzīves izjūtas apgabalos, kur laiks daļēji zaudē nozīmi, vismaz sistemātiska tā uzskaitīšana. Neviens neskaita, cik viņam griķu spilvenā.

Tā, tagad sākās pilnīgs Triumvirāt haoss, Panic on 5th Avenue, bet labāk pāriešu uz viņu A Day in a Life: Uranus' Dawn/Pisces at Noon/Panorama Dusk, tīk tomēr labāk šobrīd.

Ak, brīvlkaiks tuvojas punktam, kurā tas sāk nobeigties. Mirt. Izlaist garu. Un nekādas karotes, par daudz to liquid spoons padarīšanu, ir ko atcerēties :D Ha, virtuves psihodēlija bez gulētiešanas līdz pašam rītam.
Un ne to vien man būs no šī gada atcerēties.

Bet šobrīd nekas konkrēts vairs nenāk prātā, pietiek. Vismaz pirkstus paklabināju, varbūt sasils beidzot.

2112
ar to viss ir pateikts :D
(jautājiet G. tantei neskaidrību gadījumā)


VISS cauri, beidzot! happyhappylalala

Tik sen nebiju bijis Botāniskajā dārzā, ka neatceros, pat cik sen tas bija. Tagad skaidrs, ka tur jāatgriežas ar fotoaparātu, kad ir tādas debesis un saule kā šodien.