Aizgāju gulēt pēc četriem. Rīts divos dienā ar Аквариум un sauli istabā. Skatoties pa logu, rodas vēlme aiziet uz mežu, kas ir pavisam netālu, izbradāties un tad pārgurumā nokrist un aizmigt, pirms tam iedzerot tēju. Bet nevar, sarunāts nakts mēģinājums, pēc kura pat mājās netikšu, varēšu no rīta braukt meklēt to sasodīto potenciometru, pēdējā diena atlikusi.

Bet pēc visiem padarītajiem darbiem (ņemot vērā, ka es pārsvarā neko nedaru:D) gan būs kaut kur tālu, tālu jāaizblandās. Jāizlemj, vai vienatnē, vai tomēr nē.

ārā snieg...



dodiet pavasari

sen nav bijis absolūti stulbs ieraksts:p

Prieks par interneta ātrumu, kas šovakar ir viens no augstākajiem, kāds pieredzēts šeitgalē (labs vārds:D); saņemu un sūtu dziesmas lielos apjomos, te pēkšņi...

( tas nevar būt!!!!111 )

ahh, kāds pēkšņs un nesaprotams sagurums. Bet man jāgatavojas karnevālam (t.i. - jāuzvelk ikdienas drēbes:D)

Pēdējās dienas paiet vienā kultūrā - "Fauna labirints" (pirmā filma dzīvē, kurā bija jācenšas neraudāt, lūk tas ir spēcīgs mākslas darbs!), grāmatu izstāde, kurā ieguvu šādus labumus:

Barry Miles "PEACE. 50 Years of Protest 1958 - 2008"
Jack Kerouac "Desolation Angels"
The Ultimate Book of Cat Breeds (400 minku fotogrāfiju, nevaru novaldīt smaidu atverot to grāmatu:)

un tas viss izmaksāja tikai 6Ls, man patīk grāmatu izstādes:)
Tad vēl izrāde "Drakula", kuru pat nebiju cerējis paspēt redzēt:)

Jājājā, vēl šovakar karrrnevāls un tad varbūt rītvakar vēl kas, turklāt pa vidu būs jāmēģina pirksti sakarīgi trāpīt pa stīgām mēģinājumā. Kvalitatīvi notriecam pēdējo naudu:D

Kaimiņmājas pagalmā tante rozā mētelī tīra sniegu ar koši zaļu lāpstu. Joprojām snieg.

Printera trūkuma dēļ man tagad būs jāpārzīmē ģitāras elektronikas shēma, uff. Ar mūziku fonā daudz kas ir vieglāk paveicams. Pēc tam jāiesilda lodāmurs, lai savestu kārtībā to mistisko vadu jūkli, kas čerkst un fonē.

un LMA karnevāls pamazām tuvojas:)

Eu, bet šodiena ir jauka. Vakardiena arī bija. Es ceru, ka no tā attīstīsies ģeometriskā progresija.

Vakar padzīvoju ar izlādējušos telefonu, izgāju pastaigāties, nu apmēram tā - Pārdaugava - Vanšu tilts - Vecrīga - grāmatnīcas (50 sant. vērta sūdpārtika, jaukā Trokšņu iela, grāmatas, kas visas ir par dārgu šobrīd). Klaiņoju apkārt un brīžiem vēroju cilvēkus un ēkas, tad atkal pavisam ignorēju apkārtni un iegrimu savā prātā un savos soļos. Otrā daļa - Akmens tilts - AB dambis. Tur piedzīvoju klusumu. Sniegs, attāla pilsētas šalkoņa, sēdēju aizvējā un dzirdēju vārnu spārnu švīkstus, kad tās laidelējās starp nedaudzajiem kokiem. Labākais klusums, kādu tik ātri un par brīvu var dabūt. Kāds apgāzis vai kaut kā apgāzies tas oranžais koka tiltobjekts, kas tagad guļ uz sāniem kā beigta zivs un vairs neatrodas tieši pretī otram tādam pašam tilta posmam kaut kur pasaulē. Tad atcerējos, ka aizmirsu blociņu dzīvoklī un gāju atpakaļ uz Zasulauka pusi. Mierīgākā diena pēdējā laikā.

sapnis nr.3

vilciens, kas kursē maršrutā Ezere - Zvaigzne (nav ne jausmas, vai šādas vietas eksistē un vai tās savieno vilcienu satiksme). Apstāšanās stacijā, lai visi pasažieri pārsēstos no viena vilciena uz otru. Pēdejais brīdis, kad vilciens pagaida, lai no viena vilciena uz otru paspētu aiztipināt kaķītis. Šķiet, ka melns.

sapnis nr.1

visa "kadra" kopaina kā no novecojušas mājas kinolentes, kas zaudējusi kvalitāti - nepareizas, pabalējušas krāsas, visādi pārgaismojumi utt. Pats pirmais skats bija visskaistākais - tukša, saulaina pļava (sapnis pateica priekšā, ka tas ir pēc kaut kāda atomkara vai kā tāda, ilgi jo ilgi pēc tam...), kurā no ziediem vertikāli un ieslīpi uz augšu paceļas gliemeži un pāriet lidojumā. Tad parādās sieviete primitīvā, senatnīga paskata apģērbā (postapokalipse, heh.), tas bija kaut kas gaišs, varbūt linveidīgs. Viņa vienkārši klejo pa pļavu bez īpaša mērķa, vērojot apkārtējo skaistumu. Tad viņa nolemj sekot strauta tecējumam, lai atrastu tā sākumu, kas izrādās notekūdens caurulei līdzīgs betona objekts, kas atrodas augstā, stāvā nogāzē, kuru pārņēmušas papardes. Tas viss ir ļoti trausls veidojums un viņa kopā ar visu cauruli pamazām sāk slīdēt lejā no nogāzes, paraujot līdzi dubļus, papardes, zāli. Pēdējais skats - sieviete slīd lejā un paspēj kaut kur pieķeroties satvert vecu grāmatu.

sapnis nr.2

benzīntanks tuksnesī, blakus begalīgie lielceļi. Liels 70-to gadu kabriolets, pie tā zemē guļ vīrietis, kuram apkārtējie cenšas palīdzēt, jo viņam krūtīs ir caurums, pa kuru lēni plūst ārā tvaiks vai kaut kas tamlīdzīgs, kā dūmi. Viņš klepo un nevar paelpot, cilvēki izmēģina visu ko, bet nevienam neienāk prātā aizspiest to caurumu. Tad vīrietis sāk izelpot lielus, slapjus burbuļus, kas pārplīst. Vienā no burbuļiem kā stikla lodē iekšā ir viņa galvaskauss samazinātā izmērā - šis burbulis paceļas lēni, pagriežoties un atklājot galvaskausa tukšo skatienu.

neticami, mani vēl arī kaut kas iepriecina.
Tās būtu šadas muzikālās parādības:
SRV - Lenny
Eric Burdon & The Animals - Don't Let Me Be Misunderstood
The Velvet Underground - Sweet Jane un Sister Ray (paldies par dziesmām! ;) )

kā arī šis te:

( garlaicīgi )

Nu re, Dzegužkalns papētīts. Tik skaistā, dziļā, biezā miglā un bez fotoaparāta...
Mazi bērneļi, kas tika nosaukti par Miglas Bērniem, jo braukalējās no kalna ar ieskrējienu, tur kaut kur lejā izzūdot miglas baltumā starp kokiem. Un klusums, klusums arī biezs un visu ietinošs. Soliņi, kas izraisa vienīgi domas par pelējumu un taciņas, kas drīzāk ir tīra ledus ceļi.
Dzegužkalns - Bastejkalns ir diezgan jauks gājiens kājām. Beidzot zinu, kur izslavētie "franči" atrodas, tagad tik jāpaviesojas arī tur.

ledus=sāpes, nevaru pagulēt uz kreisajiem sāniem.
šķiltavu benzīns dedzina kā sarkanās skudras, don't try this at home.

Es atklāju Dzegužkalnu, wow.
Izrādās, ir tāda vieta - Glāžšķūnis, to es arī nezināju.


Šorīt tāds vispārējs tukšums. Vismaz mierīgs, tas gan. (man joprojām ir rīts, jā)

(šķiet, ka šis ieraksts turpinās augt un papildināties visu dienu)

( kaut kas vēl )